Laura izvilka no gultas apakšas vecu ceļasomu. Zilu, ar norautu rokturi — tieši to pašu, ar kuru pirms četriem gadiem bija ievākusies šajā dzīvoklī. Toreiz viņai šķita, ka te paliks uz visiem laikiem.
Telefons īsi nodrebēja.
— Esmu lejā pie kāpņu telpas, — rakstīja Inga. — Kāpju augšā?
— Nāc, — Laura atbildēja un atvēra skapi.
Mantību nebija daudz. No pieciem plauktiem viņai piederēja tikai divi. Andris vienmēr bija atkārtojis, ka viņai tik daudz drēbju nemaz nevajag, un Laura pamazām bija pieradusi iztikt ar pašu mazumiņu. Džinsi, trīs džemperi, apakšveļa, dokumenti no kumodes atvilktnes.
Inga ienāca klusi. Pamāja Laurai, pārlaida skatienu istabai un nostājās pie sienas, sakrustojusi kājas. Viņa neko neteica, tikai vēroja, kā draudzene liek somā savas lietas.
Pēc kādām desmit minūtēm parādījās Andris. Viņš iznāca no virtuves ar krūzi rokā, pamanīja uz grīdas nolikto somu un apstājās.
— Kas tas par cirku?
— Es aizeju, — Laura mierīgi pateica. — Savācu savas mantas.
Andris paskatījās uz Ingu. Tā skatienu nenovērsa. Viņš īsi iesmējās.
— Un kur tad tu, interesanti zināt, taisies? Pie viņas? Tajā viņas mazajā kambariņā?
— Tas tevi vairs neskar, — Laura atbildēja vienmērīgā balsī. — Man vajadzīgas vēl kādas piecpadsmit minūtes.
— Piecpadsmit minūtes, — Andris atkārtoja un apsēdās uz dīvāna malas. — Labi. Tad pa šīm piecpadsmit minūtēm es tev kaut ko paskaidrošu. Tu iziesi pa šīm durvīm — un kas būs tālāk? Tev nav ne savas dzīvesvietas, ne naudas, ne darba. Pilnīgi nekā.
Laura neatbildēja. Viņa tikai izņēma no plaukta salocītu T kreklu kaudzīti.
— Tu tiešām domā, ka kāds tevi kaut kur gaida? — viņš turpināja, iemalkodams no krūzes. — Tavi vecāki ir tālu, otrā Latvijas malā. Draudzenīte nedēļu pažēlos, bet pēc tam? Pēc mēneša pati atskriesi atpakaļ. Un es vēl padomāšu, vai tevi vispār laist iekšā.
Inga paspēra soli uz priekšu.
— Tu pabeidzi?
— Tu labāk vispār paklusē, — Andris pat nepaskatījās uz viņu. — Šī ir mūsu saruna. Ģimenes saruna.
— Bija, — Laura sacīja. — Tā bija ģimenes saruna, Andri. Bija.
Viņš nolika krūzi uz galda un pieliecās tuvāk.
— Tu taču saproti, kas ar tevi notiks? Bez naudas, bez pazīšanās. Pēc pusgada pārdosi sevi, lai tikai pietiktu ēdienam. Es runāju nopietni. Viena tu neizvilksi.
Inga strauji sakustējās, taču Laura viegli uzlika viņai roku uz pleca. Īsi. Klusi. Ne tagad.
— Tu visu pateici? — Laura pajautāja.
— Nē, vēl ne visu. Tu nožē…
— Es jautāju — vai tu visu pateici. Jo es aizeju tūlīt.
Viņa aizvilka somas rāvējslēdzēju, iztaisnojās un vēlreiz paskatījās uz istabu, kurā bija nodzīvojusi četrus gadus. Nekādas skumjas nebija. Tikai atvieglojums.
— Ejam, Inga.
Andris nepiecēlās. Viņš palika sēžam uz dīvāna un skatījās uz durvīm, kas aizvērās viņa acu priekšā. Viņš gaidīja, ka Laura atgriezīsies. Par to viņš bija pilnīgi pārliecināts.
Ingas istaba bija pavisam neliela. Gulta, rakstāmgalds, šaurs skapis un plaukts ar grāmatām. Laura gulēja uz saliekamās gultas, kuru Inga bija nocēlusi no augšējā plaukta.
— Te ir šauri, — Laura sacīja pirmajā vakarā. — Piedod, ka viss tā sanāca.
— Aizveries un beidz atvainoties, — Inga pasniedza viņai spilvenu. — Liecies gulēt. Rīt domāsim tālāk.
— Es pat nezinu, ar ko sākt. Man kontā ir astoņdesmit eiro. Tikai astoņdesmit, Inga.
— Sāksi ar to, ka izgulēsies, — Inga atbildēja. — Un parīt ķersimies pie meklēšanas. Kopā.
Aija, Ingas māte, viešņu uzņēma mierīgi. Uzklāja galdu, nolika trešo šķīvi, ielēja zupu. Viņa nebija no runātīgajām sievietēm, taču viņas skatiens bija ass un vērīgs — tāds, kas pamana visu.
— Dzīvo, ja vajag, — viņa īsi noteica. — Es zinu, kā tas ir.
— Paldies, Aija.
— Pagaidām nav par ko. Galvenais — nesalūzti. Ja palaidīsi rokas klēpī, pazudīsi.
Laura nesalūza. Jau otrajā dienā viņa sēdēja ar telefonu rokās un šķirstīja darba sludinājumus. Trešajā dienā devās uz pirmo darba interviju. Piektajā — uz nākamo. Septītajā dienā viņai piezvanīja no pirmās vietas.
— Mani pieņem, — viņa vakarā pateica Ingai. — No pirmdienas.
— Redzi nu.
— Alga būs maza. Bet vismaz kaut kas.
— Tas ir sākums, — Inga apsēdās viņai blakus. — Tu šodien izskaties citāda.
— Dusmīga, — Laura atzinās. — Es esmu dusmīga, Inga. Četrus gadus es izmetu vējā. Četrus gadus klausījos, ka neesmu nekas un mani vispār nav vērts ņemt vērā. Un trakākais — es gandrīz tam noticēju.
— Gandrīz ir pats svarīgākais vārds.
— Viņš man pateica, ka es pārdošu sevi. To pateica tavā klātbūtnē. Tik vienkārši, skatīdamies man tieši acīs. It kā tas būtu pats par sevi saprotams.