“No kurienes tur varēja uzrasties divpadsmit kubikmetri karstā ūdens, Jāni?” teica Anna, satraukta un sažņaugusi telefonu, kamēr Jānis vienaldzīgi ēda sāļos riekstus

Šī netaisnīgā, nepiedodami dārgā mistērija sāp.
Stāsti

– No kurienes tur varēja uzrasties divpadsmit kubikmetri karstā ūdens, Jāni? Tajā dzīvoklī taču neviens nedzīvo.

Anna sēdēja pašā dīvāna malā, cieši sažņaugusi plaukstā telefonu, kura ekrānā bija atvērta mājas apsaimniekotāja lietotne. Skaitļi rēķinā izskatījās tik absurdi, it kā kāds būtu nolēmis viņu ļauni izjokot.

Jānis pat nepagrieza galvu no televizora. Ekrānā rādīja kaut kādu sporta pārraidi, un viņš, nesteidzīgi izstaipījies tā, ka nokrakšķēja kakls, iemeta mutē sauju sālītu riekstiņu.

– Varbūt skaitītājs nojūdzies, – viņš vienaldzīgi nomurmināja. – Vai arī tu pati pēdējoreiz aizbraucot krānu kārtīgi neaizgriezi.

– Pēdējo reizi es tur biju pirms trim mēnešiem. Ja es būtu atstājusi vaļā krānu, mēs tagad maksātu nevis par ūdeni, bet par apakšējo kaimiņu remontu. Un paskaties arī elektrību — divi simti kilovatstundu. Mūsu trīsistabu dzīvoklī sanāk mazāk, lai gan te mēs katru dienu mazgājam veļu, gatavojam ēst un dzīvojam normālu dzīvi.

Anna nolika telefonu malā un ar pirkstiem paberzēja deniņus. Tas nelielais dzīvoklis otrā pilsētas galā viņai piederēja vēl pirms kāzām — vecāki to bija uzdāvinājuši, kad viņa pabeidza universitāti. Anna vienmēr bija uztvērusi šo īpašumu kā drošības rezervi, tādu kā finanšu spilvenu neparedzētiem brīžiem. Ar vīru viņi bija vienojušies, ka pagaidām dzīvokli neizīrēs. Tur bija vajadzīgs nopietns remonts: tapetes karājās strēmelēm, vannasistabā caurules draudīgi dūca ikreiz, kad tika palaists ūdens, un kopējais skats bija tālu no pievilcīga. Anna bija iecerējusi sakrāt naudu, atrast kārtīgus meistarus, visu savest pieklājīgā stāvoklī un tikai tad ielaist tur normālus īrniekus.

Atslēgas no tukšā vienistabas dzīvokļa bija tikai Annai, Jānim un vēl viens rezerves komplekts — vīramātei Inesei. Tieši to komplektu Anna viņai bija iedevusi pagājušajā ziemā, kad mājā mainīja apkures stāvvadus, bet viņi ar Jāni bija aizbraukuši atvaļinājumā. Toreiz Inese pati piedāvājās ielaist strādniekus un pieskatīt, lai viss notiktu kā nākas. Atslēgas pēc tam tā arī palika pie viņas — it kā drošībai, ja nu kādreiz vajadzētu aplaistīt puķes, lai gan nekādu puķu tur nemaz nebija.

– Paklausies, nevajag sevi uzvilkt, – Jānis beidzot pagriezās pret viņu un pasmaidīja ar tādu viegli pamācošu sejas izteiksmi, kas Annu kaitināja vēl vairāk. – Mamma taču reizēm tur iebrauc. Viņa teica, ka gribot uz balkona audzēt stādus, jo logi esot saulainajā pusē. Droši vien tāpēc arī elektrība patērējusies. Bet ūdens… nu, varbūt grīdas mazgāja. Tu taču zini, viņai patīk, lai viss spīd un laistās.

– Divpadsmit kubikmetri grīdu mazgāšanai? Jāni, ar tādu daudzumu varētu piepildīt nelielu baseinu. Un divi simti kilovatstundu stādiem? Viņa tur ierīkojusi rūpniecisku siltumnīcu?

– Anna, kāpēc tu tik ļoti cepies par dažiem eiro? – Jānis sarauca pieri, acīmredzami neapmierināts, ka sieva bojā viņa mierīgo sestdienas vakaru. – Samaksā to rēķinu, un, ja tev tā summa šķiet tik milzīga, es vēlāk pārskaitīšu.

Anna neatbildēja. Runa nebija tikai par naudu, lai gan rēķins patiešām bija nepatīkams. Daudz vairāk viņu grauza smagnēja, lipīga priekšnojauta, kas kā auksts kamols savilkās kaut kur zem krūtīm. Viņa pārāk labi pazina Inesi. Vīramāte bija taupīga līdz galējībai. Viesos viņa mierīgi varēja izslēgt gaismu gaitenī brīdī, kad Anna vēl vilka kājās zābakus, piebilstot, ka elektrība tagad maksājot dārgi. Iedomāties, ka tāda sieviete svešā dzīvoklī bez vajadzības tērētu ūdeni un elektrību milzīgos apjomos, bija gandrīz neiespējami. Tas vienkārši nesaskanēja ar realitāti.

Nākamajā dienā, sagaidījusi, kad Jānis aizbrauc uz būvmateriālu veikalu, Anna ātri apģērbās, paņēma automašīnas atslēgas un stingrā solī devās ārā. Viņai vajadzēja pašai visu redzēt. Ne skaidrojumi pa telefonu, ne vīra mierinājumi vairs nederēja.

Ceļš aizņēma apmēram četrdesmit minūtes. Iebraukusi pazīstamajā daudzdzīvokļu mājas pagalmā un novietojusi auto, Anna pacēla skatienu uz sava dzīvokļa logiem trešajā stāvā. Virtuves vēdlodziņš bija pavērts. Sirds uzreiz sāka sisties straujāk. Viņa skaidri atcerējās, ka visus logus bija aizvērusi cieši ciet, lai lietus laikā ūdens netiktu uz vecā parketa.

Uzkāpusi pa kāpnēm, Anna apstājās pie savām metāla durvīm. Aiz tām klusi dūca televizors, un no dzīvokļa nepārprotami nāca ceptu kartupeļu un sīpolu smarža. Šaubām vairs nebija vietas — iekšā kāds bija.

Anna izvilka atslēgu saišķi. Pirksti viegli trīcēja, tomēr viņa piespieda sevi rīkoties mierīgi. Vispirms atslēga iegāja augšējā slēdzenē. Klikšķis. Tad apakšējā. Durvis padevās pavisam viegli un atvērās.

Priekšnamā uz grīdas mētājās milzīga izmēra novalkātas vīriešu botas, bet uz pakaramā karājās sveša kamuflāžas jaka.

– Andri, tu maizi nopirki? – no virtuves atskanēja rupja vīrieša balss.

Anna spēra soli iekšā un skaļi aizcirta aiz sevis durvis. Televizora skaņa virtuvē acumirklī apklusa. Koridorā parādījās ap četrdesmit gadiem vecs drukns, neskūts vīrietis izstaipītā krekliņā un treniņbiksēs. Vienā rokā viņš turēja virtuves lāpstiņu. No pārsteiguma viņa acis kļuva apaļas.

– Ei, kas tu tāda esi? – viņš instinktīvi atkāpās soli atpakaļ, vēl ciešāk satverot lāpstiņu. – Kā tu te vispār tiki iekšā?

– Es esmu šī dzīvokļa īpašniece, – Anna centās runāt mierīgi un stingri, lai gan iekšēji viņu kratīja dusmas. – Bet es ļoti gribētu uzzināt, kas esat jūs un ko darāt manā mājoklī. Vēlams — pirms es paspēju izsaukt policiju.

Vizmas Seta