— Es piekritu, ka tava māsa dzīvo pie mums, kamēr mācās, — Inese sacīja mierīgi, gandrīz ledaini. — Taču mācības beidzās jau pirms pusgada. Ir pienācis laiks viņai pieklājīgi savākt mantas un doties prom. Man šī slinkā uzturējamā vairs nav vajadzīga.
Viņas balss neskanēja ne skaļi, ne histēriski. Tajā nebija pat dusmu uzplūda. Tomēr brīdis, kad Inese ielika savu šķīvi izlietnē tieši blakus Annas taukainajiem, ar mērces traipiem nosmērētajiem traukiem, pateica vairāk nekā jebkurš kliedziens. Porcelāns asi atsitās pret metālu, un Andris sarāvās. Viņš lēnām pacēla skatienu no vakariņām.
Jau vairākas dienas viņš izlikās, ka nepamana spriedzi, kas mājās biezēja kā negaisa gaiss. Taču šis dobjais, griezīgais troksnis izlauzās cauri viņa ērtajai vienaldzībai.
— Kas atkal noticis? — viņš noprasīja, ar grūtībām atraudamies no sulīgā gaļas gabala uz šķīvja. Balsī nebija ne rūpju, ne patiesas intereses. Tikai nogurusi aizkaitinātība, it kā viņu kārtējo reizi traucētu ar kaut ko pavisam nenozīmīgu.
— Kā — kas noticis? — Inese pagriezās pret viņu. Viņa atbalstīja gurnu pret virtuves leti un sakrustoja rokas uz krūtīm. Skatiens bija ass, ciets, bez mazākās piekāpšanās. — Tavās acīs viss ir pilnīgā kārtībā, Andri? Tava diplomētā māsa paēda, atstāja aiz sevis netīrumu kaudzi, it kā atrastos restorānā, un aizskrēja uz klubu.
Viņa dziļāk ievilka elpu, tomēr turpināja tikpat savaldīgi:
— Es tikko no vannasistabas iznesu veselu kaudzi slapju dvieļu. Pēc tam slaucīju peļķi, kurā viņa bija izsmērējusi savu tonālo krēmu. Un tagad man vēl būtu jāmazgā viņas trauki, jo no rīta “augstībai” nepatiks dzert kafiju blakus netīrai izlietnei. Tu tiešām uzskati, ka tas ir normāli?
Andris norija kumosu, nolika dakšiņu un smagi nopūtās — tā, kā nopūšas cilvēks, kurš jau iepriekš jūtas nepelnīti mocīts. Šī saruna viņam bija nepatīkama. Viņš gribēja tikai mieru. Klusumu pēc darba dienas. Vakaru bez strīdiem. Viņam pat prātā nenāca kļūt par tiesnesi divu sieviešu konfliktā.
— Ines, nesāc atkal, — viņš nomurmināja. — Viņa taču cenšas. Meklē darbu. Meklē sevi. Viņai ir sarežģīts periods. Vajag laiku, lai pierastu pie pieaugušo dzīves.
Šie vārdi bija tik paredzami un tik nodrāzti, ka Inese vairs pat nesatrūkās. Viņa tikai īsi iesmējās. Bez prieka, bez humora. Tā smejas cilvēks, kurš vienu un to pašu plati dzirdējis jau simtiem reižu un no galvas zina katru tās skrāpējumu.
— Sarežģīti ir man, Andri. Man ir sarežģīti katru dienu atgriezties mājās un redzēt dzīvokli, kas izskatās pēc lēta hosteļa un skaistumkopšanas salona krustojuma. Es tīru, gatavoju ēst un mazgāju veļu par mums visiem trim, kamēr tava māsa klubos un tirdzniecības centros “meklē sevi”. Viņa darbu nemeklē. Viņa pat nepapūlas izlikties, ka to dara. Viņa vienkārši sēž mums uz kakla un izmanto to, ka tu nespēj pateikt “nē”.
— Tas jau ir par daudz! — Andris pacēla balsi un aizvainoti savilka lūpas. — Viņa ir mana māsa! Es nevaru viņu tā vienkārši izmest uz ielas!
— Toties es varu, — Inese atcirta.
Viņas miers bija biedējošāks par jebkuru kliegšanu. Viņa neraudāja, netaisīja scēnu, nemeta pa gaisu traukus. Viņa izklausījās kā cilvēks, kurš pasludina spriedumu.
— Viņai ir viena nedēļa. Septiņas dienas, lai atrastu sev citu vietu saviem “meklējumiem”. Dzīvokli, istabu, draudzeni — man vienalga. Ja pēc septiņām dienām viņa joprojām būs šeit, prom došos es. Es jau esmu apskatījusi vienu variantu. Un tad tu pats varēsi izlemt, kuru no mums turpināsi uzturēt — viņu vai mani.
Nākamais rīts pēc šī galīgā ultimāta nesākās ar jaunu strīdu. Tas sākās ar klusumu. Biezu, lipīgu klusumu, kas piepildīja visu dzīvokli un padarīja gaisu smagu.
Kā parasti, Inese piecēlās septiņos. Viņa pagatavoja divas krūzes kafijas, apgrauzdēja divas šķēles maizes un uz galda nolika šķīvi ar omleti — vienai personai. Kad Andris, saburzīts un drūms, ienāca virtuvē, viņa porcija jau gaidīja.
Viņš apsēdās klusēdams un izvairījās skatīties sievai acīs. Vēl vakar viņš cerēja, ka nakts visu nogludinās, ka Inese būs nomierinājusies un viņas vārdi izrādīsies tikai mirkļa emociju izvirdums. Taču nevainojamā kārtība uz galda, kas bija uzklāts stingri tikai diviem cilvēkiem, atņēma viņam arī pēdējo cerību.