— Es piekritu, ka tava māsa dzīvo pie mums, kamēr viņa mācās, bet tas periods beidzās jau pirms pusgada. Tātad ir pienācis laiks viņai mierīgi savākt mantas un pazust no šejienes. Man šī dīkā uz kakla sēdētāja vairs nav vajadzīga!
Veronikas balss skanēja līdzena, gandrīz bez jebkādas emociju nokrāsas. Taču brīdis, kad viņa ielika savu šķīvi izlietnē tieši blakus Annas taukainajiem, mērcē noķēpātajiem traukiem, pateica vairāk nekā kliegšana. Porcelānam atsitoties pret metālu, atskanēja ass troksnis, un Andris neviļus sarāvās. Viņš lēnām pacēla acis no vakariņām. Jau vairākas dienas viņš izlikās nemanām spriedzi, kas brieda viņu starpā, tomēr šī skaņa izsita caurumu viņa ērtajā vienaldzībā.
— Kas tev atkal nepatīk? — viņš noprasīja, ar grūtībām novēršoties no smaržīgā gaļas gabala. Balsī nebija ne līdzjūtības, ne patiesas intereses — tikai noguris aizkaitinājums, it kā viņu kārtējo reizi traucētu ar kaut kādu sīkumu.
— “Kas nepatīk?” — Veronika pagriezās pret viņu. Viņa atspieda gurnu pret virtuves leti un sakrustoja rokas uz krūtīm. Skatiens bija ass un auksts. — Tavuprāt, viss ir kārtībā, Andri? Tava diplomētā māsa paēda, atstāja aiz sevis netīrību kā restorānā un aizskrēja uz klubu.
— Es tikko no vannasistabas izvācu slapju dvieļu kaudzi un izslaucīju peļķi, kurā viņa vēl bija iemaisījusi tonālo krēmu. Un tagad man vēl jāmazgā viņas trauki, jo no rīta “augstība” negribēs dzert kafiju pie netīras izlietnes. Tev tas šķiet normāli?
Andris norija kumosu, nolika dakšiņu un smagi nopūtās — tā, it kā viņš būtu cietējs visā šajā stāstā. Saruna viņam bija nepatīkama. Viņš vēlējās tikai mieru, klusumu un parastu vakaru mājās pēc darba dienas. Par tiesnesi sieviešu strīdā viņš kļūt negrasījās.
— Veronika, nesāc atkal. Viņa taču cenšas. Meklē darbu. Meklē sevi. Viņai tagad ir sarežģīts posms, vajag laiku, lai pierastu pie pieaugušo dzīves.
Šie vārdi bija tik paredzami un tik nodrāzti, ka Veroniku tie vairs pat nesatricināja. Viņa tikai īsi iesmējās — bez prieka, bez humora. Tā smejas cilvēks, kurš vienu un to pašu plati dzirdējis simtiem reižu un no galvas zina katru tās skrambu.
— Grūti ir man, Andri. Man ir grūti katru dienu nākt mājās un redzēt dzīvokli, kas izskatās kā lētas viesnīcas un skaistumkopšanas salona krustojums. Es tīru, gatavoju un mazgāju veļu par mums trim, kamēr tava māsa klubos un tirdzniecības centros “meklē sevi”. Viņa nemeklē darbu. Viņa pat nemēģina izlikties, ka to dara. Viņa vienkārši dzīvo uz mūsu rēķina un izmanto tavu mīksto raksturu.
— Nu tas jau ir par daudz! — Andris pacēla balsi un aizvainoti saknieba lūpas. — Viņa ir mana māsa! Es nevaru viņu tā vienkārši izmest uz ielas!
— Toties es varu, — Veronika atcirta.
Viņas miers bija biedējošs. Viņa nekliedza, neraudāja, netaisīja scēnu. Viņa pasludināja spriedumu.
— Viņai ir viena nedēļa. Septiņas dienas, lai atrastu sev citu vietu, kur turpināt šo “sevis meklēšanu”. Dzīvokli, istabu, draudzeni — man vienalga. Ja pēc septiņām dienām viņa joprojām būs šeit, prom iešu es. Es jau esmu apskatījusi vienu variantu. Un tad tu pats varēsi izlemt, kuru no mums turpināsi uzturēt — viņu vai mani.
Rīts pēc šī galīgā ultimāta nesākās ar strīdu. Tas sākās ar klusumu. Biezu, lipīgu klusumu, kas piepildīja dzīvokli un padarīja gaisu smagnēju. Veronika, kā ierasts, piecēlās septiņos. Viņa pagatavoja kafiju divām tasītēm, uzcepa divas grauzdiņu šķēles un nolika uz galda šķīvi ar omleti — tikai vienai personai. Kad Andris, saburzīts un drūms, ienāca virtuvē, viņa porcija jau gaidīja.
Viņš apsēdās bez vārdiem, izvairoties skatīties sievai acīs. Andris vēl cerēja, ka pa nakti Veronika būs nomierinājusies un vakardienas vārdi bijuši tikai emociju uzliesmojums. Taču nevainojamā kārtība uz galda, kas bija uzklāts stingri diviem cilvēkiem, atņēma viņam pēdējās ilūzijas. Par Annu pie šī galda vieta vairs nebija paredzēta.