Durvju zvans iešķindējās tieši brīdī, kad Inese vannasistabā jau gatavojās doties pie miera. Viņas vīrs Andris sen bija izstiepies uz dīvāna un krāca tā, it kā mājā valdītu pilnīgs miers. Inese nepatīkami sarāvās, tomēr aizgāja līdz durvīm.
— Ver vaļā! Es redzu, ka actiņai priekšā ēna kustas! — aiz durvīm atskanēja Ilzes skaļā balss. Vīra māsa nekad nebija pratusi uzvesties klusi. Viņas iespaidīgais augums un pārmērīgā rosība jebkurā vietā lika viņai izcelties no pūļa.
— Sveika… — Inese apjukusi pavēra durvis. Uz sejas viņai bija maska jutīgai ādai, bet matos — ruļļi.
— Čau, draudzenīt! Labi, ka vēl neguļat. Mēs te netālu pastaigājāmies un nokavējām pēdējo tramvaju. Tā ka nāksies palikt pie jums, — Ilze paziņoja un, ilgi nekavējoties, pastūma Inesi malā. Aiz viņas dzīvoklī iespraucās arī vīrs Jānis un viņu dēls Mārtiņš.
— Kur tad brālītis? Andri! Ko tu tur guli kā bluķis? Celies, māsa atnākusi! — Ilze iesmējās. No šiem smiekliem, kas vienlaikus atgādināja gan nīlzirga rūcienu, gan ziloņa žagas, Inesei sāka raustīties acs plakstiņš. Viņa saprata, ka mierīgais vakars ir pagalam.
— Inese! Ko sastingi? Klāj galdu! Mīļie radi no ceļa izsalkuši.
Inese ļoti daiļrunīgi paskatījās uz vīru, taču Andris vien paraustīja plecus un noteica:
— Ejam visi pagaidām uz viesistabu, paskatīsimies televizoru. Inese mums kaut ko vieglu vakariņām sataisīs. Vīri, nāciet skatīties futbolu!
Inese apjukusi raudzījās te uz vīru, te uz septiņgadīgo Mārtiņu, kurš ar visām kedām jau bija ierāpies viņas mīļākajā krēslā. Tikmēr izkāmējušais Jānis sapņaini novilka:
— Pie futbola čipsi labi iederētos. Kā tev šķiet, Ilze, Inesei būs arī kaut kas, ar ko tos noskalot?
— Kā tev pašam liekas, Andri, — Inese klusi, bet ļoti skaidri pajautāja, — vai Jānim mājās ir rezerves zobi?
Jānis aizrijās un sāka klepot, bet Ilze atkal iebrēcās smieklos.
— Nu tu gan dod, draudzenīt! Labi, rāda savas pilis, palīdzēšu.
— Jā, tūlīt tikai pagaidīšu, kamēr Mārtiņš noslaucīs manu krēslu.
— Ak tu mazais delveris! Mārtiņ, ienākot dzīvoklī, apavi ir jānovelk!
Zēns, neatraujot skatienu no telefona, nometa kedas uz grīdas un ar ļoti gudru sejas izteiksmi iebāza pirkstu degunā.
Inese saviebās un aizveda vīra māsu uz vannasistabu.
— Te ir lupata. Lai iztīra krēslu. Pēc tam būs ekskursija.
— Nu gan… viesmīlība sit augstu vilni… — Ilze noburkšķēja un iespieda lupatu dēlam rokās. Mārtiņš pamāja, taču krēslam pat nepieskārās.
Inese bija izdomājusi tikt cauri ar pāris sviestmaizēm un pēc tam izsaukt viesiem taksometru, lai visi mierīgi dotos prom. Viņa sāka griezt desu, kad pēkšņi izdzirdēja aizdomīgu šļakstināšanos. Pagriezusies viņa ieraudzīja Ilzi, kura ar kausu smēla boršču un ēda tieši no katla. Ilze pasmaidīja, aizmirsdama norīt kumosu, un zupa notecēja viņai pār zodu un blūzi.
Ne mazākajā mērā nesamulstot, Ilze noslaucīja seju ar blūzes malu, novilka to un pastiepa Inesei.
— Izmazgā, lūdzu! Tev taču tāda smalka veļasmašīna. Mums mājās veca, par tādu es tikai sapņot varu…
Inese jau grasījās kaut ko atcirst, tomēr notikumi virzījās tik strauji, ka viņa vienkārši nepaguva atgūties. Ar netīro blūzi rokās viņa vēl mēģināja saņemties sašutumam, kad virtuvē ienāca Mārtiņš:
— Man vajag uz tualeti! Jums tur ir rozete?
— Nav, — Inese samulsusi atbildēja. — Kāpēc tev tā vajadzīga?
— Jāni! — Ilze iekliedzās. — Mārtiņam vajag tualeti!
Nākamās desmit minūtes visi skraidīja pa dzīvokli, meklēdami pagarinātāju. Izrādījās, Mārtiņam mēdzot būt problēmas ar vēderu. Uz tualeti viņš gāja reti, sēdēja tur ilgi un tikai ar telefonu rokās, bet tagad ierīcei beidzās baterija.
Kad bērnam beidzot tika nodrošināta elektrība, pieaugušie atgriezās virtuvē. Par Ilzes blūzes mazgāšanu Inese negrasījās pat sākt domāt.