“Uz mana dēla vārda!” Ilze asi pieprasīja, kamēr Anna sastingusi satvēra mapīti un Jānis klusēja

Tā rīcība bija ciniski necienīga un netaisna.
Stāsti

— Parakstiet te, un dzīvoklis pāries jūsu īpašumā, — notārs noteica, taču es pēkšņi atrāvu roku, pamanījusi, ka vīramāte jau sniedzas pēc maniem dokumentiem.

— Lūdzu, paraksts šajā vietā, un īpašums būs jūsu, — notārs pabīdīja papīrus Annas priekšā, bet viņa asi atvilka plaukstu, tiklīdz ieraudzīja, kā vīramāte metas klāt dokumentiem.

Šis brīdis notāra birojā Annas dzīvē kļuva par robežšķirtni. Viņa sēdēja pretī notāram, cieši satvērusi mapīti ar papīriem, un juta, kā pa muguru pārskrien auksti drebuļi.

Blakus atradās viņas vīrs Jānis, bet pretī — viņa māte Ilze Ozoliņa. Ar nevainojami ieveidotiem matiem un ledaini pelēkām acīm šī sieviete jau trīs gadus bija pārvērtusi Annas ikdienu par nemitīgu pārbaudījumu.

— Tātad paskatīsimies, — notārs pielaboja brilles. — Dzīvoklis tiek reģistrēts uz Annas Bērziņas vārda, pareizi?

— Nē! — Ilze Ozoliņa asi pārtrauca. — Uz mana dēla vārda! Tas ir tikai loģiski. Īpašumam jābūt uz vīrieša vārda.

Anna sajuta, kā iekšā viss sāk vārīties. Šo dzīvokli viņa pirka par naudu, ko bija mantojusi no vecmāmiņas. Piecus gadus viņa to bija krājusi, glabājusi un uzmanīgi vairojusi. Un tagad vīramāte gribēja, lai īpašumu pieraksta Jānim?

— Mammai ir taisnība, — pēkšņi ierunājās Jānis. — Tā tiešām būtu pareizāk.

Anna apstulbusi paskatījās uz vīru. Viņi taču visu jau bija izrunājuši. Viņi bija vienojušies, ka dzīvoklis būs uz viņas vārda, jo tā bija viņas nauda.

— Jāni, mēs taču runājām… — viņa iesāka, bet Ilze Ozoliņa tūlīt pāršķēla teikumu:

— Mīļā, netaisi te izrādi svešu cilvēku priekšā. Tu pati saproti, ka ģimenei tā būs labāk. Kas zina, kā dzīvē gadās. Ja jūs pēkšņi izšķirsieties, manam dēlam jāpaliek ar tukšām rokām?

Notārs noklepojās.

— Atvainojiet, bet es dokumentus varu noformēt tikai tā, kā norādīts pirkuma līgumā. Tajā kā pircēja ir minēta Anna Bērziņa.

— To var pārrakstīt! — Ilze Ozoliņa pacēla balsi. — Jāni, pasaki viņam!

Jānis nemierīgi sakustējās krēslā.

— Anna, varbūt mammai tiešām ir taisnība. Lai dzīvoklis ir uz mana vārda. Kāda starpība? Mēs taču esam ģimene.

Annas kaklā sakāpa kamols. Pirms trim gadiem, kad viņi apprecējās, Jānis bija pavisam citāds — maigs, uzmanīgs, vienmēr viņu atbalstīja. Taču kopš viņi pārcēlās tuvāk viņa mātei, viss pamazām bija mainījies.

Ilze Ozoliņa sāka noteikt pilnīgi visu, bet Jānis… viņš vairs īsti nebija vīrs. Viņš kļuva par mammas paklausīgo dēliņu, kurš bez atļaujas nespēja spert ne soli.

— Kāda starpība? — Anna centās runāt mierīgi. — Tā ir mana nauda, Jāni. Manas vecmāmiņas mantojums.

— Un tad? — Ilze Ozoliņa nicīgi nošņācās. — Jūs esat ģimene. Normālā ģimenē viss ir kopīgs. Vai varbūt tu savam vīram neuzticies?

Anna palūkojās uz vīramāti. Jau no pirmās dienas šī sieviete viņai bija likusi justies tā, it kā viņa nebūtu pietiekami laba viņas dārgajam dēlam. Pārāk vienkārša, pārāk trūcīga, pārāk patstāvīga. Ilze Ozoliņa bija gribējusi citu vedeklu — padevīgu, klusu, tādu, kas bez iebildumiem pildītu visas viņas iegribas.

— Jānim es uzticos, — Anna lēni sacīja. — Bet dzīvoklis būs reģistrēts uz mana vārda.

Kabinetā iestājās klusums. Ilzes Ozoliņas seja pietvīka.

— Nepateicīgā! Mēs tevi uzņēmām savā ģimenē, bet tu…

— Bet es? — Anna piecēlās. — Es pērku dzīvokli par savu naudu un gribu būt tā īpašniece. Vai tas ir noziegums?

— Jāni, tu dzirdi, kā viņa ar mani runā?! — vīramāte saķēra krūtis. — Ak, man paliek slikti…

Jānis uzlēca kājās un metās pie mātes.

— Mammu! Mammīt! Anna, ko tu viņai izdarīji?!

Taču šo izrādi Anna pazina no galvas. Katru reizi, kad viņa mēģināja aizstāvēt sevi, Ilzei Ozoliņai pēkšņi sākās “sirdslēkme”.

— Vai izsaukt neatliekamo palīdzību? — vaicāja notārs, bet Ilze ar roku noraidīja.

— Nevajag! Tikai ūdeni… Jāni, ved mani mājās!

Jānis palīdzēja mātei piecelties un ar niknu skatienu pagriezās pret Annu.

— Nu, esi apmierināta? Tu manu māti līdz tam novedi!

— Es tikai gribu nopirkt dzīvokli par savu naudu, — Anna nogurusi atbildēja.

— Mājās mēs par to vēl parunāsim, — Jānis norūca un izveda māti no kabineta.

Anna palika viena. Notārs paskatījās uz viņu ar līdzjūtību.

— Sarežģīta situācija. Tomēr pēc likuma jums ir tiesības reģistrēt dzīvokli uz sava vārda. Tā ir jūsu nauda un jūsu lēmums.

— Paldies, — Anna izņēma dokumentus no mapes. — Noformēsim visu šodien.

Pēc stundas viņa iznāca no biroja ar īpašuma dokumentu rokās. Dzīvoklis tagad piederēja viņai. Tomēr prieka nebija. Tā vietā krūtīs sēdēja smags nemiers par to, kas viņu sagaidīs mājās.

Viņa atgriezās vēlu vakarā. Anna apzināti vilka laiku, lai pēc iespējas ilgāk nebūtu jāsatiekas ar viņiem. Taču izvairīties nevarēja. Tiklīdz viņa pārkāpa slieksni, no viesistabas atskanēja Ilzes Ozoliņas balss:

— Nu beidzot mūsu lielkundze ir ieradusies!

Anna iegāja istabā. Jānis sēdēja uz dīvāna blakus mātei, un abi skatījās uz viņu tā, it kā viņa būtu pastrādājusi kaut ko briesmīgu.

— Nu ko, esi apmierināta? — Jānis pirmais ierunājās. — Nopirki savu mazo dzīvoklīti?

— Jā, — Anna novilka mēteli. — Viss ir nokārtots.

— Un tev nav kauna? — Ilze iekliedzās. — Tu apkauno ģimeni! Ko tagad cilvēki domās?

— Kādi cilvēki? — Anna nogurusi pajautāja.

— Visi! Kaimiņi, radi, paziņas! Visi teiks, ka tu neuzticies savam vīram, ka jūsu ģimenē nav nekādas kārtības!

Anna apsēdās atzveltnes krēslā viņiem pretī.

— Ilze Ozoliņa, tā bija mana nauda. Man ir tiesības rīkoties ar to tā, kā pati uzskatu par pareizu.

Ilze sažņaudza lūpas, un viņas acīs parādījās pazīstamais ļaunais spīdums, it kā nākamais pārmetums jau būtu gatavs izšaut.

Vizmas Seta