— Es tev aizliedzu tur braukt! — vīramāte ielauzās mūsu dzīvoklī bez mazākā klauvējiena, cieši sažņaugusi rokā izdrukātu mūsu ceļojuma rezervāciju.
— Es tev saku: tu nekur nebrauksi! — Ineses balss trīcēja no apslāpētām dusmām, kad viņa gluži kā vētra iebrāzās dēla mājoklī, pat nepacentusies pieklājīgi pieklauvēt.
Anna sastinga pie plīts ar kastroli rokās. Viņa pāris sekundes nespēja aptvert, vai tas tiešām notiek. Virtuves vidū stāvēja vīramāte — dārgā kažokā, ar papīra lapu pirkstos, un viņas seja kvēloja aiz niknuma.
Jānis, kurš vēl pirms mirkļa mierīgi pusdienoja kopā ar sievu, strauji piecēlās no galda.
— Mammu, kas noticis? Par ko tu runā?
Inese ar asu kustību nometa lapu uz galda. Tā bija izdruka no tūrisma aģentūras mājaslapas — apstiprinājums divu cilvēku atpūtas braucienam uz Jūrmalu.
— Lūk, kas noticis! Kaimiņiene Ilze redzēja, kā tu iegāji tūrisma birojā! Un ļoti labi, ka viņa man to pateica! Kā tu vispār varēji ko tādu izdarīt?
Anna uzmanīgi nolika kastroli uz plīts un pagriezās pret vīramāti.
— Inese, mēs ar Jāni šo atvaļinājumu plānojam jau pusgadu. Es nesaprotu, kur ir problēma.
Vīramāte viņai pat neveltīja skatienu. Viņas acis bija piekaltas dēlam, it kā virtuvē neviena cita nebūtu.
— Problēma ir tāda, ka mans vienīgais dēls gatavojas uz divām nedēļām pamest savu māti vienu pašu! Nepietiek ar to, ka dzīvojat atsevišķi, tagad vēl grasāties aizbraukt nezin kur!
— Mammu, tas ir tikai atvaļinājums, — Jānis centās runāt mierīgi. — Pēc divām nedēļām būsim atpakaļ.
— Un ja ar mani tikmēr kaut kas notiek? — Inese teatrāli piespieda plaukstu pie krūtīm. — Man ir sešdesmit astoņi gadi! Spiediens lēkā, locītavas sāp! Bet jūs sauļosieties pie jūras, kamēr es te viena pati…
Annā lēnām sāka celties pazīstamais aizkaitinājums. Trīs laulības gadu laikā viņa bija redzējusi neskaitāmas šādas “sirdslēkmes”, kas vīramātei nez kāpēc uznāca tieši tajos brīžos, kad viņi ar Jāni mēģināja ieplānot kaut ko bez viņas līdzdalības.
— Inese, jums ir telefons. Ja tiešām kas atgadīsies, jūs jebkurā brīdī varēsiet piezvanīt, — Anna sacīja pēc iespējas mierīgāk.
Tikai tad vīramāte beidzot pagrieza pret viņu skatienu — aukstu, nicinājuma pilnu.
— Ar tevi es nerunāju! Tas viss ir tavs nopelns! Pirms tu parādījies, mans dēls nekad nebrauca prom bez manis!
— Pirms manis jūsu dēlam bija divdesmit pieci gadi, — Anna atcirta. — Tagad viņam ir trīsdesmit divi. Cilvēki pieaug, izveido ģimeni un reizēm dodas atpūsties…
— Nemāci mani dzīvot! — Inese asi pārtrauca. — Es savu dēlu izaudzināju viena, bez vīra! Visu savu mūžu atdevu viņam! Un tagad atnāk kaut kāda… — viņa zīmīgi paskatījās uz Annu, — un atņem viņu man!
Jānis nostājās starp abām sievietēm, mēģinādams vismaz kaut kā apslāpēt spriedzi.
— Mammu, neviens nevienu tev neatņem. Mēs vienkārši gribam atpūsties. Tas būs mūsu pirmais kopīgais atvaļinājums trīs gadu laikā.
— Atpūsties var arī tepat! — Inese tūlīt attrauca. — Piemēram, vasarnīcā. Es arī varētu aizbraukt, paelpot svaigu gaisu…
Anna neviļus pavērsa acis augšup. Vīramātes vasarnīca bija atsevišķs stāsts. Katras brīvdienas Inese uzskatīja par pašsaprotamu, ka dēlam ar sievu jābrauc viņai palīgā: ravēt, labot, tīrīt, kārtot. Un ikreiz atradās iemesls, par ko pārmest vedeklai — nezāles izrautas nepareizi, pusdienas bez garšas, trauki nomazgāti pavirši.
— Brauciens jau ir apmaksāts, — Jānis pateica stingrāk. — Mēs to neatcelsim.
Inese sašutusi pameta roku gaisā.
— Apmaksāts! Un mani kāds pajautāja? Es taču esmu tava māte!
— Un ko tad? — Anna vairs nespēja klusēt. — Mums tagad par katru soli jālūdz atļauja? Mēs esam pieauguši cilvēki!
— Jāni! — Inese demonstratīvi izlikās, ka Anna nemaz nav runājusi. — Tu ļausi viņai ar mani tā sarunāties?
Jānis apjucis paskatījās te uz māti, te uz sievu.
— Mammu, Annai ir taisnība. Mums ir tiesības doties atvaļinājumā…
— Tiesības! — Inese izsmējīgi atkārtoja. — Bet pienākumi pret māti jums vairs nepastāv? Vai arī šī sieviete — viņa ar pirkstu norādīja uz Annu — tev galvu pavisam sajaukusi?
Anna sažņaudza rokas dūrēs. Viņa jau zināja, kāds nievājošs apzīmējums tūlīt sekos.