“Šī sieviete” — tā bija Ineses iemīļotā frāze, kad viņa runāja par vedeklu. Trīs gadu laikā viņa ne reizi nebija Annu nosaukusi vārdā. Vienmēr tikai “tā”, “tava sieva” vai arī vispār izlikās, ka Anna telpā neatrodas.
— Ziniet ko, Inese, — Anna spēra soli tuvāk. — Man pietiek. Pietiek jūsu nekaunības, jūsu spiediena, jūsu mūžīgajām izrādēm! Mēs brauksim atvaļinājumā, neatkarīgi no tā, vai jums tas patīk vai ne!
Ineses seja kļuva sarkana.
— Jāni! Tu dzirdēji? Viņa mani apvaino! Savu vīramāti!
— Es tikai pasaku to, kas ir patiesība! — Anna vairs nespēja apstāties. — Jūs kontrolējat katru mūsu soli, zvanāt desmit reizes dienā, pieprasāt atskaites, kur esam, ar ko esam, ko darām! Tas nav normāli!
— Nenormāli ir tas, ka dēls aizmirst savu māti! — Inese asi atcirta. — Kad sieva viņu noskaņo pret paša mammu!
— Es nevienu pret nevienu nenoskaņoju! Es vienkārši gribu dzīvot savu dzīvi!
— Savu dzīvi? — Inese iesmējās ar tādu nicinājumu, ka Annai pār muguru pārskrēja aukstums. — Un dzīvoklis, kurā jūs tik lepni dzīvojat, kam tas ir pateicoties? Varbūt atgādināt, kurš iedeva naudu pirmajai iemaksai?
Lūk, viņas galvenais trumpis. Kad Anna un Jānis pirka dzīvokli, Inese bija aizdevusi viņiem ap astoņiem simtiem eiro pirmajai iemaksai. Kopš tās dienas viņa šo faktu vilka ārā pie katras izdevības, it kā būtu uzdāvinājusi viņiem veselu māju.
— Mēs taču jums šo naudu atdodam katru mēnesi! — Anna atgādināja. — Piecdesmit eiro mēnesī, tieši tā, kā vienojāmies!
— Nauda ir viena lieta, pateicība — pavisam cita! — vīramāte tūlīt attrauca. — Labi audzināta meitene novērtētu palīdzību, nevis atļautos man lekt acīs!
— Labi audzināta vīramāte neienāktu svešā dzīvoklī bez uzaicinājuma! — Anna nepalika parādā.
— Tas ir mana dēla dzīvoklis!
— Un arī mans! Mēs esam precējušies, ja nu gadījumā tas jums piemirsies!
Inese nicīgi nošņāca.
— Precējušies… Paskatīsimies, cik ilgi. Jāni, — viņa pagriezās pret dēlu, kurš līdz šim bija stāvējis kā sastindzis, — vai nu es, vai viņa. Izvēlies.
Virtuvē iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt ledusskapja kluso dūkoņu. Anna aizturēja elpu un skatījās uz vīru. Nu tas bija noticis. Brīdis, no kura viņa vienlaikus baidījās un kuru gaidīja. Trīs gadus viņa bija cietusi Ineses pārmetumus, cerot, ka Jānis kādu dienu tomēr novilks robežu. Tagad šī diena bija pienākusi.
Jānis nobālēja. Viņa skatiens šaudījās no mātes uz sievu un atpakaļ.
— Mammu, nevajag tādus ultimātus…
— Vajag gan! — Inese viņu pārtrauca. — Es vairs nepacietīšu šīs personas nekaunību! Vai nu tu šķiries no viņas, vai arī vari aizmirst, ka tev ir māte!
Annai šķita, ka sirds pēkšņi iekrīt kaut kur dziļi vēderā. Vai Inese tiešām spēja aiziet tik tālu?
— Mammu, tu taču to nedomā nopietni… — Jānis klusi nomurmināja.
— Domāju gan! Un vairāk nekā nopietni! Man ir apnicis, ka mani pazemo! Tava sieva mani neciena, izturas rupji un grib tevi atraut no manis! Es to vairs necietīšu!
Jānis stāvēja starp abām sievietēm kā iespiests starp diviem akmeņiem. Anna redzēja, cik izmisīgi viņš cenšas atrast izeju no šīs neiespējamās situācijas.
— Mēģināsim nomierināties, — viņš beidzot sacīja. — Mammu, aizej mājās, atdziesti. Vēlāk aprunāsimies mierīgi…
— Nē! — Inese dusmīgi piesita kāju pie grīdas. — Es no šejienes nekur neiešu, kamēr nedzirdēšu atbildi! Kuru tu izvēlies?
Jānis dziļi ievilka elpu un paskatījās mātei acīs.
— Mammu, es tevi mīlu. Tu esi mana māte, un tas nekad nemainīsies. Bet Anna ir mana sieva. Es viņai esmu devis solījumu cilvēku un Dieva priekšā. Un es šo solījumu nelauzīšu.
Inese atkāpās soli atpakaļ, it kā viņš būtu viņai iesitis.
— Tātad tu izvēlies viņu?
— Es izvēlos savu ģimeni, — Jānis atbildēja stingri. — Un, ja tu pati vēlēsies, tu vienmēr būsi daļa no šīs ģimenes. Bet tev būs jārespektē mana sieva. Un arī mūsu lēmumi.
— Jārespektē? — Inese iesmējās histēriskā balsī. — Lai es cienītu šo… šo…
— Pietiek! — Jānis pacēla balsi, un tas viņam bija ļoti neraksturīgi. — Mammu, es lūdzu tevi aiziet. Tagad. Kad būsi nomierinājusies, piezvani, un mēs visu izrunāsim bez kliegšanas.
Inese skatījās uz dēlu tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi mūžā.
— Esmu izaudzinājusi nepateicīgu dēlu, — viņa izšņāca. — Visu savu dzīvi esmu tev veltījusi.