un tu tagad mani atstum kādas svešas sievietes dēļ…
— Anna nav nekāda svešiniece. Viņa ir mana sieva, — Jānis asi pārtrauca māti. — Un, ja tu to nespēj pieņemt, tad… man tiešām ir ļoti žēl.
Inese vairs neko neteica. Viņa strauji pagriezās un devās uz durvīm. Tikai pie sliekšņa vēlreiz atskatījās.
— Tu to nožēlosi, Jāni. Kad viņa tevi pametīs — un pametīs, tici man —, tad nenāc pie manis raudāt!
Durvis aizcirtās ar tādu blīkšķi, ka virtuvē nodrebēja stikli.
Jānis un Anna palika stāvam istabas vidū kā sastinguši. Vairākas minūtes neviens no viņiem nespēja pateikt ne vārda. Viņi tikai centās aptvert, kas tikko bija noticis.
— Paldies, — Anna beidzot klusi noteica.
Jānis pienāca klāt un apskāva viņu, cieši pievelkot sev pie krūtīm.
— Piedod, ka es tik ilgi nespēju to izdarīt. Vienkārši… viņa tomēr ir mana mamma.
— Es saprotu, — Anna atbalstīja galvu pret viņa plecu. — Bet es jau sāku domāt, ka tu nekad nostāsies manā pusē.
— Es vienmēr biju tavā pusē. Tikai… man bija bail viņu sāpināt. Viņa mani patiešām audzināja viena, daudz ko upurēja manis dēļ.
— Tas viņai nedod tiesības vadīt tavu dzīvi, — Anna mierīgi atbildēja. — Tev ir tiesības uz savu ģimeni. Uz savām izvēlēm. Uz savu dzīvi.
Jānis lēni pamāja.
— Varbūt tieši tā arī vajadzēja notikt. Citādi mēs vēl gadiem dzīvotu pēc viņas pavēlēm.
Nākamās dienas aizritēja savādi klusā gaisotnē. Inese nezvanīja, un tas viņai bija pilnīgi neraksturīgi. Parasti viņa zvanīja vairākas reizes dienā, lai pārliecinātos, ko dēls dara, kur atrodas un ar ko runā.
Trešajā dienā Jānis vairs neizturēja.
— Varbūt man tomēr vajadzētu viņai piezvanīt? — viņš nedroši ieminējās. — Ja nu kaut kas noticis?
Anna papurināja galvu.
— Tā ir manipulācija, Jāni. Viņa gaida, kad tu pirmais skriesi lūgt piedošanu.
— Bet ja viņai tiešām slikti?
— Ja viņai būtu slikti, viņa jau desmit reizes būtu piezvanījusi, lai izstāstītu, cik ļoti cieš, — Anna saprātīgi iebilda. — Tava mamma nav no tiem cilvēkiem, kas klusībā pārdzīvo.
Un tieši tā arī izrādījās. Piektajā dienā Inese par sevi atgādināja, tikai ne klātienē. Jānim piezvanīja viņa tante Maija.
— Jāni, kas jums tur noticis? — viņa satraukti jautāja. — Inese ir pilnīgi sabrukusi, visu dienu raud!
Jānis noguruši nopūtās.
— Tante Maija, mamma pati noveda visu līdz šai situācijai. Viņa man lika izvēlēties: vai nu viņa, vai mana sieva. Ko man vajadzēja darīt?
— Nu, es nezinu… Varbūt varēja kaut kā maigāk… Galu galā viņa tevi viena izaudzināja.
— Es viņai par to esmu pateicīgs. Bet tas nenozīmē, ka man visu mūžu jādzīvo pēc viņas norādījumiem.
Maija otrā klausules galā smagi nopūtās.
— Jāni, viņa to nedara ļaunprātīgi. Viņai vienkārši bail tevi pazaudēt. Tu esi viņas vienīgais dēls.
— Viņa mani nepazaudēs. Bet viņai ir jāpieņem, ka man ir sieva. Un ka pret Annu jāizturas ar cieņu.
— Es ar viņu parunāšu, — tante apsolīja. — Bet arī tu padomā, vai tomēr nevajadzētu salīgt mieru. Tā taču ir tava māte…
Pēc sarunas Jānis ilgi sēdēja klusēdams un domīgi raudzījās vienā punktā.
— Varbūt man tiešām vajadzētu pirmajam spert soli? — viņš jautāja Annai.
— Un kas no tā mainītos? — Anna atbildēja ar pretjautājumu. — Tu atvainotos, viņa izliktos, ka tev piedod, un pēc brīža viss sāktos no jauna. Atkal mēģinātu mūs komandēt, atkal pazemotu mani un ietekmētu tevi.
— Bet viņa ir mana mamma…
— Jāni, es neprasu, lai tu no viņas atsakies. Es prasu tikai to, lai viņa pret mani izturētos normāli. Vai tas tiešām ir pārāk daudz?
Jānis nolieca galvu un pēc mirkļa to papurināja.
— Nē. Tev taisnība. Ja mēs tagad piekāpsimies, nekas nemainīsies.
Pagāja vēl nedēļa. Līdz atvaļinājumam bija palikušas trīs dienas, un Anna ar Jāni kārtoja somas. Pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem viņiem abiem šķita, ka viņi beidzot var brīvi elpot, nebaidoties no Ineses nemitīgās kontroles.
Un tieši tad dzīvoklī atskanēja durvju zvans.
Aiz durvīm stāvēja Inese. Taču tā vairs nebija ierastā pašpārliecinātā, kaujinieciskā sieviete. Viņa izskatījās salauzta, nogurusi un pēkšņi daudz vecāka.
— Vai drīkstu ienākt? — viņa klusi pajautāja.
Jānis apjucis atkāpās malā, ielaižot viņu dzīvoklī. Anna iznāca no guļamistabas un sastinga, ieraudzījusi vīramāti.
— Es… gribu parunāt, — Inese sacīja, un pirmo reizi viņas balsī nebija ne naida, ne pārmetuma. — Ar jums abiem.
Viņi iegāja viesistabā. Inese apsēdās krēslā un cieši sakrustoja pirkstus klēpī.