1. posms. Puse no sapņa
— Nevarat? — vīramāte pārjautāja, cieši viņos raugoties. — Vai tomēr vienkārši negribat?
Inese mierīgi pacēla acis uz Baibu.
— Mēs nevēlamies atdot naudu, ko krājām pirmajai iemaksai par dzīvokli, biznesam, kuram nav pat skaidra aprēķina.
Pie galda uzreiz iestājās smags klusums. Pat Maija blakus istabā pārstāja čaukstināt zīmuļus.
Liene nicīgi iešņācās:
— Tātad jums kaut kāds dzīvoklis ir svarīgāks par manu dzīvi?
— Mums svarīgāka ir mūsu bērna dzīve, — Inese atbildēja bez paceltas balss. — Un tas, lai ģimenei būtu drošs pamats zem kājām.
Baiba lēnām pastūma malā savu krūzi.
— Ģimene, saki? Labi, tad runāsim atklāti. Jūs sešus gadus dzīvojat manā dzīvoklī gandrīz par velti. Ja būtu īrējuši, svešiem cilvēkiem sen jau būtu samaksājuši kādus desmit tūkstošus eiro. Es jums palīdzēju. Tagad ir jūsu kārta palīdzēt Lienei.
Jānis beidzot nolika karoti uz galda.
— Mamm, mēs taču maksājam komunālos. Virtuvē taisījām remontu, logus nomainījām, santehniku arī…
— Sev jau arī mainījāt! — Baiba viņu asi pārtrauca. — Nevajag man te tagad skaitīt katru skrūvīti.
Inese sajuta, kā viņai iekšā kļūst ledaini auksti. Vīramātes vārdi bija nepatīkami, tomēr savā ziņā pat noderīgi — tie pēdējās ilūzijas norāva kā plānu plēvi.
— Baiba, vai es pareizi saprotu? Jūs mums tagad liekat izvēlēties: vai nu mēs atdodam Lienei sešus tūkstošus eiro, vai arī izvācamies?
— Tieši tā, — vīramāte noteica. — Ja negribat būt ģimene, līdz mēneša beigām dzīvokli atbrīvojiet.
Jānis strauji piecēlās.
— Mamm, tu saproti, ka mums ir bērns?
— Tieši bērna dēļ jums būtu jāprot būt pateicīgiem. Citi jūsu vietā zemi bučotu.
Arī Inese piecēlās.
— Maija, saliec zīmuļus. Mēs braucam mājās.
Liene pasmīnēja:
— Mājās? Pagaidām vēl mājās.
Inese pagriezās pret viņu.
— Atceries šo teikumu. Kādreiz pati sapratīsi, cik neglīti tas izklausījās.
2. posms. Ceļš bez vārdiem
Atpakaļ uz pilsētu viņi brauca klusumā.
Maija aizmiga gandrīz uzreiz, pie krūtīm piespiedusi papīra lelli. Jānis stūri turēja tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Inese skatījās uz ceļa gaismām un domāja, cik savādi viss ir: sešus gadus viņa to dzīvokli bija saukusi par mājām, lai gan dziļi sevī vienmēr zināja — par īstām mājām tas kļūs tikai tad, kad atslēgas piederēs viņiem pašiem.
— Piedod, — pēc ilga brīža ierunājās Jānis.
Inese uzreiz nepagriezās.
— Par ko tieši?
Viņš rūgti pasmējās.
— Par to, ka izstāstīju par mūsu iekrājumiem. Par to, ka ticēju — mamma vienkārši priecājas, ka mēs krājam savam dzīvoklim. Par to, ka agrāk nesapratu.
— Tu gribēji uzticēties savai mātei.
— Bet viņa mūsu naudu jau bija saskaitījusi.
— Jā.
Jānis iegrieza mašīnu pagalmā. Ceturtā stāva logos dega silta, dzeltenīga gaisma. Tas bija dzīvoklis, kur Maija bija spērusi pirmos soļus. Tur Inese, stāvot uz veca ķeblīša, līmēja tapetes virtuvē. Tur Jānis naktī skrūvēja kopā bērnu gultiņu un lamājās čukstus, lai nepamodinātu jaundzimušo meitu.
Un pēkšņi izrādījās, ka tas viss bijis tikai uz laiku.
Mājās Inese nolika Maiju gulēt, pēc tam izņēma portatīvo datoru.
— Ko tu dari? — Jānis jautāja.
— Skatos dzīvokļu piedāvājumus.
— Tagad?
— Jā, tagad. Mums taču iedeva laiku tikai līdz mēneša beigām.
Viņš apsēdās blakus.
— Mums ir divpadsmit tūkstoši četri simti eiro. Ja neaiztiekam drošības rezervi, pirmajai iemaksai vajadzētu pietikt.
— Tad rezervi neaiztiekam. Skatāmies tikai to, ko reāli varam pavilkt.
Jānis uzlika savu plaukstu viņai uz rokas.
— Inese, es Lienei šo naudu neatdošu.
Viņa uzmanīgi paskatījās uz vīru.
— Pat tad, ja tava mamma sāks spiest?
— Pat tad, ja viņa mani pasludinās par sliktu dēlu.
Tikai tad Inese pirmo reizi tajā dienā pa īstam izelpoja.
3. posms. Dzīvoklis, kuru viņi nebija plānojuši izvēlēties
Nākamās dienas pārvērtās nepārtrauktā skrējienā. Darbs, bērnudārzs, dzīvokļu apskates, sarunas ar mākleriem, hipotekārā kredīta aprēķini. Inese veidoja tabulas un salīdzināja katru variantu. Jānis pēc maiņas brauca skatīties dzīvokļus, pat ja bija noguris līdz spēku izsīkumam.
Baiba zvanīja katru vakaru.
Sākumā viņas balss bija maiga:
— Jānīt, padomā vēlreiz. Liene taču nav svešs cilvēks.
Pēc tam tonis kļuva aizvainots:
— Es no tevis tādu cietsirdību nebiju gaidījusi.
Bet vēlāk viņa sāka runāt pavisam tieši:
— Inese tevi ir sakūdījusi. Pirms viņas tu biji normāls dēls.