— Es neko negrasos dalīt pa gabaliem! Dzīvoklis pieder man, un ar to viss ir pateikts! — es asi noteicu, skatīdamās vīram tieši acīs.
Anna atslēdza sava dzīvokļa durvis un, kā jau pēdējos gados ierasts, uz mirkli apstājās uz sliekšņa. Viņas priekšā pavērās plaša viesistaba ar augstiem griestiem un lieliem logiem, pa kuriem telpā bagātīgi lija saules gaisma. Zem kājām klusi iečīkstējās parkets — to savulaik pašu rokām bija ieklājuši viņas vecāki.
Trīsistabu dzīvoklis pilsētas centrā bija mantojums, kas Annai palika pēc vecāku nāves. Katrā stūrī dzīvoja atmiņas par viņiem: kopīgi vakari, smiekli, mājas siltums un tā īpašā drošības sajūta, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu.
Kad Andris bildināja Annu, viņa ilgi nedomāja. Viņa pati piedāvāja viņam pārcelties pie sevis. Vietas bija vairāk nekā pietiekami, dzīvoklis bija plašs. Andris piekrita bez minstināšanās — apskāva viņu, noskūpstīja un sacīja, ka tā esot lieliska doma. Kāzas viņi nosvinēja klusi, bez lieka trokšņa un ārišķībām. Pēc medusmēneša abi ķērās pie kopīgās mājvietas iekārtošanas.
Anna strādāja par interjera dizaineri, bet Andris bija nodarbināts IT uzņēmumā. Kopā viņi nolēma dzīvokli atsvaidzināt. Viesistabā parādījās jauns dīvāns, veco aizkaru vietā tika uzliktas modernas žalūzijas, bet virtuve pārvērtās līdz nepazīšanai — gaišas mēbeļu fasādes, iebūvēta tehnika, pārdomāti sīkumi. Anna priecājās par katru pārmaiņu. Dzīvoklis pamazām kļuva ne tikai par viņas bērnības māju, bet arī par viņu abu kopīgo telpu.
Andris bieži aicināja ciemos draugus. Viņi sēdēja virtuvē, dzēra alu un runāja par futbolu, datorspēlēm vai darbu. Draugi allaž ar apbrīnu atkārtoja:
— Andri, tu gan dzīvē esi labi iekārtojies! Tāds dzīvoklis, tik skaista sieva. Īsts veiksminieks.
Andris tikai pasmaidīja un neko neiebilda. Anna šīs sarunas dzirdēja, taču neņēma ļaunā. Dzīvoklis patiešām bija skaists, un viņai šķita pašsaprotami, ka viņa tajā dalās ar savu vīru.
Pirmais pusgads aizritēja mierīgi. Anna strādāja no mājām — parasti sēdēja darbistabā pie datora un zīmēja projektus. Andris mājās pārnāca vēlu, noguris, tomēr apmierināts. Vakaros viņi kopā ēda vakariņas, skatījās seriālus un pārrunāja nedēļas nogales plānus. Dzīve ritēja vienmērīgi, bez strīdiem un lielām domstarpībām.
Viss sāka mainīties tad, kad vīramāte viņu mājās sāka parādīties arvien biežāk. Inese dzīvoja netālu, citā rajonā, vecā divistabu dzīvoklī, kuru jau vairākus gadus īrēja. Agrāk viņa iegriezās reti — galvenokārt svētkos vai kādā īpašākā reizē. Taču pēc kāzām apciemojumi kļuva arvien regulārāki.
Sākumā viņa nāca ar pašceptiem pīrāgiem vai kūku.
— Anniņ, es te kaut ko izcepu, nogaršojiet. Manam Andrim ļoti garšo ābolu pīrāgs.
Anna pateicās un lika vārīties tējkannu. Inese apsēdās pie galda, izdzēra tēju, bet pēc tam piecēlās un sāka nesteidzīgi staigāt pa istabām.
— Cik jums te viss skaisti. Plānojums ērts, gaismas daudz. Un remonts svaigs, uzreiz redzams, ka taisīts ar rūpību.
— Paldies, Inese, — Anna pieklājīgi atbildēja.
Vīramāte iegāja guļamistabā, nopētīja skapjus, pēc tam ielūkojās arī darbistabā.
— Un kas šeit? Darba stūrītis?
— Jā, es strādāju no mājām.
— Ērti, protams. Vesela istaba tikai darbam. Tā jau ir īsta greznība.
Viņas balss skanēja it kā atzinīgi, tomēr Anna aiz šiem vārdiem saklausīja kaut ko citu. Tā nebija gluži skaudība. Drīzāk vērtēšana. It kā Inese klusībā rēķinātu, kā šo platību varētu izmantot citādi.
Apmeklējumi turpinājās. Reiz Inese atnāca ar cepumiem, citreiz paziņoja, ka vienkārši gājusi garām. Gadījās arī tā, ka viņa ieradās dienas vidū, kad Andra nebija mājās. Anna atvēra durvis un ielaida viņu iekšā, taču sevī arvien skaidrāk juta nemieru. Vīramāte pārāk uzmanīgi aplūkoja dzīvokli, pārāk bieži jautāja par plānojumu, kvadrātmetriem un īpašumu cenām apkārtnē.
Kādu reizi Inese apstājās pie darbistabas loga un paskatījās pagalmā.
— Skats jauks. Kluss, zaļš pagalms. Šāda vieta ir zelta vērtē.
— Jā, mani vecāki ļoti mīlēja šo rajonu.
— Tavi vecāki, saki? Tātad dzīvoklis tev palika no viņiem?