— Jāni, noliec telefonu, — es paķēru virtuves dvieli un aizsviedu to uz galda. — Noliec un pasaki, ka tas bija stulbs joks.
Jānis samulsis pamirkšķināja, joprojām turot viedtālruni pie auss. Displejā mirdzēja viņa mātes vārds.
— Mammu, pagaidi mirkli, — viņš noburkšķēja klausulē un tikai tad paskatījās uz mani. — Anna, kas tev uznācis? Viņi jau izbraukuši no piepilsētas. Pēc kādām divām stundām būs klāt.
— Divpadsmit cilvēki, Jāni! — es gandrīz nekliedzu, bet balss pārvērtās asā, čukstam līdzīgā skaņā, jo blakus istabā tikko bija iemigusi mūsu septiņus mēnešus vecā meitiņa. — Tavi vecāki, tava māsa ar vīru un trim bērniem, tavs tēvocis Andris ar sievu… Viņi jau brauc? Un nevienam neienāca prātā vispirms pajautāt man?
— Nu beidz taču, tā ir mana ģimene, — Jānis tikai atmeta ar roku un atkal pievērsās telefonam. — Jā, mammu, viss kārtībā. Gaidām. Jā, Anna kaut ko izdomās. Brauciet uzmanīgi.
Viņš pārtrauca sarunu un, it kā nekas īpašs nebūtu noticis, pastiepās pēc ledusskapja durvīm.
— Jāni, ledusskapis ir tukšs! — aiz aizvainojuma un bezspēcības man acīs sakāpa asaras. — Tur ir trīs olas un puse pakas kefīra. Es vakarā gribēju pasūtīt pārtiku ar piegādi. No kā lai es pagatavoju vakariņas veselam baram?
— Anna, nesāc atkal, — vīrs saviebās, izvelkot minerālūdens pudeli. — Tu taču esi mājās ar bērnu, tev nav ko darīt. Pagatavo kaut ko maniem radiem. Kas tur tik grūts? Veikals ir tepat aiz stūra. Uzvāri kartupeļus, ieliec cepeškrāsnī vistu. Sievietes tā vienmēr dara. Mana māte visu mūžu varēja uzklāt galdu trīsdesmit cilvēkiem un nekad nečīkstēja.
— Tava māte tajā brīdī nesēdēja viena ar bērnu, kuram nāk zobi un kurš jau trešo nakti guļ pa divdesmit minūtēm! — es piegāju viņam pavisam tuvu un jutu, kā manī sāk vārīties smagas, biedējošas dusmas. — Šīs nedēļas laikā es kopā varbūt esmu nogulējusi divpadsmit stundas. Kādi kartupeļi? Kāda vista?
— Ai, nu nepārspīlē, — Jānis nopūtās un paskatījās pulkstenī. — Līga guļ? Guļ. Tātad tev ir laiks. Es, starp citu, pelnu naudu, Anna. Es darbā nogurstu. No tevis vajag tikai mazliet viesmīlības. Tie ir mani radinieki, es viņus pusgadu neesmu redzējis. Vai man tagad viņu priekšā jākaunas tavu histēriju dēļ?
— Tātad tas, kā jūtos es, tevi vispār neinteresē? — es skatījos uz cilvēku, ar kuru biju nodzīvojusi četrus gadus, un pēkšņi viņu vairs nepazinu. — Man ir slikti, Jāni. Esmu izsmelta līdz pēdējam.
— Tev vienkārši pārāk daudz brīva laika, tāpēc arī izdomā problēmas tur, kur to nav, — viņš nocirta un devās uz istabu. — Īsāk sakot, es iešu dušā. Ceru, līdz mammas atbraukšanai būsi nomierinājusies.
Vannasistabas durvis aizcirtās, un pēc mirkļa aiz sienas jau sāka šalkt ūdens. Es paliku stāvam gaiteņa vidū. Sirds dauzījās kaut kur rīklē, it kā trūktu gaisa. Tieši tad no guļamistabas atskanēja smalks, caururbjošs raudiens. Līga bija pamodusies. Viņa bija gulējusi tikai piecpadsmit minūtes.
Nākamās divas stundas pārvērtās par murgu. Ar vienu roku es šūpoju meitu, ar otru centos sagriezt kaut kādus dārzeņu pārpalikumus, ko atradu atvilktnē. Līdz veikalam tā arī netiku — Līga nelaida mani ne soli prom, raudāja un prasīja krūti. Jānis pēc dušas iznāca svaigs un tīrs, apsēdās pie datora un iegrima savās darīšanās. Kad lūdzu kaut uz brīdi paturēt bērnu, viņš tikai pavicināja roku: “Viņa grib pie tevis, pie manis viņa bļauj.”
Tieši četros pēcpusdienā pie durvīm atskanēja zvans. Skaļš, neatlaidīgs, it kā vienlaikus zvanītu trīs cilvēki.
Priekšnams vienā mirklī piepildījās ar balsīm, smiekliem, svešu smaržu aromātu un mitru ielas gaisu. Vīramāte Inese jau no sliekšņa mani bez ceremonijām pastūma malā ar plecu un varenā balsī iesaucās:
— Jāni! Dēls! Nu, nāc taču sagaidīt viesus!
Aiz viņas dzīvoklī ieplūda pārējie. Jāņa māsas trīs bērni tūlīt metās raut nost apavus, jakas nometot tieši uz grīdas. Tēvocis Andris, liels vīrs smagos zābakos, skaļi nokrekšķējās.
— Ak, kāpēc te tik kluss? — Inese ielūkojās virtuvē. — Anna, un kur tad viss ir? Jūs mūs nemaz negaidījāt? Jānis taču teica, ka esi mājās un gatavo galdu.