Piektdienas vakars solījās būt mierīgs. Anna mājās nāca vēlāk nekā parasti, abās rokās stiepjot smagus maisus, kuros klusi saskandinājās olīveļļas pudeles un konservētu tomātu burkas. Pēc darba viņa bija speciāli iebraukusi tirgū, lai nopirktu labu liellopu gaļu un svaigus zaļumus. Vienā no maisiem gulēja arī pārsteigums Andrim — kolekcijas malbeka pudele, pēc kuras viņš bija skraidījis jau vismaz pusgadu. Anna cerēja, ka kluss vakars ar glāzi laba vīna beidzot palīdzēs viņiem apsēsties un izrunāties. Nevis garāmejot, nevis strīda karstumā, bet pa īstam.
Atslēga pagriezās slēdzenē. Durvis atvērās, un dzīvoklis viņu sagaidīja ar piedegušas eļļas un sīpolu smaku. Priekšnamā jau stāvēja Inese — vīramāte. Rokas iespiedusi sānos, lūpas savilkusi šaurā, neapmierinātā svītriņā.
— Nu beidzot atvilkies, naktsputns tāds. Vakariņas pārsēdējušās, kotletes kā gumija. Normālai sievai galds laikus ir klāts, bet šitā kaut kur klīst, nezin kur.
Anna klusējot novilka mēteli un uzkāra to uz pakaramā. Maisi grieza plaukstās.
— Es strādāju, Inese. Sapulce ieilga.
— Zinu es tavas sapulces. Mūsu laikos sievietes arī gāja darbā, bet paspēja gan ēdienu uztaisīt, gan vīru sagaidīt, gan māju sakopt. Bet tu? Nēsājies ar savu karjeru kā ar zelta olu.
Anna iegāja virtuvē un centās neielaist sevī katru dzēlīgo vārdu. Uz plīts tiešām stāvēja panna ar tumši brūniem kunkuļiem, kas kādreiz bija bijušas kotletes. Blakus katlā bija atdzisusi zupa. Anna sāka izkrāmēt maisus, likt produktus plauktos un mazgāt pa dienu sakrājušos traukus.
Inese apsēdās pie galda, atbalstīja vaigu plaukstā un vēroja vedeklu tādā skatienā, it kā būtu ieradusies revīzijā. No blakus istabas nāca apslāpēti šāvienu un sprādzienu trokšņi — Andris spēlēja konsoli un pat nebija pacenties iznākt sasveicināties.
— Anniņ, — vīramātes balss pēkšņi kļuva slideni maiga, gandrīz salda, un Annai pār muguru pārskrēja aukstas skudriņas. — Andrim vajag trīs tūkstošus eiro startapam. Palikusi tikai nedēļa. Investors, saproti, gaida. Bet tu te dzīvo kā niere taukos.
Anna sastinga pie izlietnes. Tad lēni noslaucīja rokas dvielī un pagriezās.
— Vakar es viņam pārskaitīju piecsimt eiro reklāmai. Pirms tam samaksāju par programmēšanas kursiem. Kādi vēl trīs tūkstoši?
— Kādi, kādi! Parasta nauda, eiro, — Inese sašutusi noplātīja rokas. — Vai tiešām tik grūti saprast? Ģimenē budžets ir kopīgs. Vai vīram tev žēl? Tu no mums pēdējo kreklu būtu gatava novilkt. Katru dienu kafiju līdzņemšanai pērc, bet ģimenes lietai — žņaudzies nost. Parazīte otrādi, lūk, kas tu esi.
Anna sakoda zobus. Viņa atcerējās, kā no rīta kafejnīcā pie biroja bija nopirkusi mazu kapučīno par diviem eiro. Vienīgais patīkamais brīdis visā dienā. Un šī kapučīno krūzīte viņai tika pārmesta jau otro mēnesi.
— Mamm, neaiztiec viņu, — no viesistabas atskanēja Andra balss. Viņš pat nepacēlās no dīvāna. — Ann, tu tiešām pēdējā laikā esi kļuvusi skopa. Agrāk tu biji citāda, tu man ticēji.
Anna izgāja gaitenī, no kura varēja redzēt viesistabu. Andris gulēja uz dīvāna, kājas uzmetis uz roku balsta, un acis no televizora nenovērsa. Ekrānā skraidīja kaut kādi briesmoņi, rībēja automātu kārtas. Trīsdesmit četri gadi. Vīrietim trīsdesmit četri gadi.
— Andri, parunāsim bez tavas mammas, — viņa klusi sacīja.
— Ko tur čukstēties? — Inese tūlīt iespraucās, parādīdamās virtuves durvīs. — No manis noslēpumi? Es, starp citu, te dzīvoju. Un šajā dzīvoklī esmu ielikusi dvēseli. Gan nervus, gan savus iekrājumus. Bet tu mūs ar dēlu uzskati par svešiem.
Anna lēnām pagriezās pret viņu. Ielikusi dvēseli un iekrājumus. Tūkstoš eiro remontam pirms trim gadiem — tā bija visa Ineses palīdzība. Tūkstoš eiro, par kuriem viņām kopš tā laika tika atgādināts katru dienu. Tikmēr remonts kopumā izmaksāja vairāk nekā piecpadsmit tūkstošus, un katru centu bija nopelnījusi Anna. Tāpat kā pirmo iemaksu hipotekārajam kredītam. Tāpat kā pašu kredītu.
Inese skatījās uz viņu ar svētu sašutumu sejā. Tad pavērsa acis uz dēlu un pateica tā, it kā Annas telpā vispār nebūtu:
— Viņa nekad nebūs īsta sieva. Domā tikai par sevi. Bet nekas, es viņu nolikšu pie vietas. Dzīvoklītis tagad mums ir kopīgs, un viss. Nekur viņa neliksies.
Anna neatbildēja. Viņa aizgāja uz guļamistabu, aizvēra durvis, apsēdās uz gultas malas un ilgi skatījās uz savu somu, kas bija piebāzta ar darba dokumentiem. Pēc tam izņēma klēpjdatoru un atvēra bankas lietotni. Piecpadsmit tūkstoši eiro krājkontā. Viņas drošības spilvens, ko viņa bija krājusi pēdējos trīs gadus. Andris par to nezināja. Inese — vēl jo mazāk.
Anna aizvēra datoru un apgūlās. Miegs nenāca.
Atmiņas pašas atgriezās pie sākuma. Pirms pieciem gadiem vecmāmiņa, vienīgais patiesi tuvais cilvēks viņas dzīvē, bija atstājusi Annai mantojumu — piecus tūkstošus eiro. Toreiz Andris ierosināja naudu pielikt pirmajai iemaksai par dzīvokli un stāstīja, ka arī viņam esot iekrājumi. Taču brīdī, kad bija jāparaksta līgums, viņa nauda pēkšņi “neatradās” — viss esot ieguldīts “izrāviena projektā”. Dzīvokli noformēja uz Annas vārda. Kredītu arī. Inese toreiz noteica: “Tad arī maksā pati, ja jau esi tik neatkarīga. Manu dēlu parādu bedrē nevelc.”
Anna maksāja. Katru mēnesi. Trīs simti piecdesmit eiro. Komunālie maksājumi, pārtika, sadzīves ķīmija, zāles, kad kāds saslima, apģērbs, tehnika — viss gulās uz viņas pleciem. Andris ik pa laikam aizņēmās naudu saviem startapiem, un šī nauda nekad neatgriezās. Inese gadiem nestrādāja, dzīvoja no niecīgas pensijas, bet vienlaikus mācīja vedeklai, kā “pareizi dzīvot”. Un Anna to visu pacieta. Jo mīlēja. Jo ticēja, ka ģimene ir svarīgākais. Jo viņas pašas māte dzēra un bija atstājusi meitu vecmāmiņas aprūpē, un Anna sev bija zvērējusi, ka viņai būs cita dzīve. Cita ģimene.
Izrādījās, ka ģimene ir tieši šāda.
Svētdien Inese sarīkoja paraugpusdienas. Uz galda tika izlikts vecais vecmāmiņas servīzes komplekts, vīramāte bija sacepusi pīrāgus un tagad sēdēja galda galā kā valdniece tronī. Andris blenza šķīvī ar tukšu skatienu un bakstīja ēdienu ar dakšiņu.
— Anniņ, varbūt vēl zupiņu? — Inese ievilka saldenā balsī. — Tu tik tieviņa esi, darbā tevi droši vien izsūc līdz pēdējam. Laiks par dvēseli padomāt, par mātišķumu. Pulkstenis taču tikšķ. Piedzemdēsi mums mazdēlu, aiziesi dekrētā, Andris uzņemsies vīrieša lomu un sāks pelnīt. Tu būsi mājās, pie vīra, kā aiz akmens sienas.
Anna pacēla acis no šķīvja.
— No kā mēs dzīvosim, kamēr viņš to lomu uzņemsies? Hipotēka ir mana. Kurš maksās?
Inese neapmierināti savilka lūpas un pieskārās mutei ar salveti.
— Dievs dos bērniņu, dos arī iztiku. Vecākiem cilvēkiem nevajag pretī runāt. Mātišķums ir tavs galvenais uzdevums, nevis rakņāšanās papīros.
— Tajos papīros, Inese, ir mana alga. Un hipotēka. Un kredīts par ledusskapi. Un, ja jau runājam atklāti, arī jūsu pīrāgi.
Andris pēkšņi sarosījās, it kā būtu pamodies no domām.
— Ann, nu tiešām, tu vienmēr visu pagriez negatīvi. Nu kas tur — hipotēka. Es biznesu pacelšu, visu aizvērsim. Dod man laiku.
— Cik daudz laika, Andri? Tu jau trīs gadus sola. Tev nav neviena strādājoša projekta. Tu pat komunālos ne reizi neesi samaksājis.
— Nu, sākās. — Andris atstūma šķīvi. — Mammai taisnība, tu dzīvo ar kalkulatoru galvā.
Inese apmierināti pamāja. Anna juta, kā kaklā sakāpj nelabums. Viņa piecēlās no galda.
— Paldies par pusdienām. Es iešu atgulties, galva sāp.
Vakarā Andris ienāca guļamistabā. Anna sēdēja ar grāmatu rokās un izlikās, ka lasa. Viņš apsēdās uz gultas malas un mēģināja satvert viņas plaukstu. Anna pirkstus atrāva.
— Ann, nevajag strīdēties. Mamma taču cenšas mūsu labā.
— Ko nozīmē — mūsu labā? Viņa mani ēd nost dzīvu.
— Viņa ir labs cilvēks. Vienkārši grib, lai viss būtu normāli, kā pie cilvēkiem.
— Kā pie cilvēkiem ir tad, kad es raujos kā zirgs, tu guli uz dīvāna, bet tava māte mani sauc par parazīti?
Andris saviebās.
— Viņa to tā nedomāja. Tu vienkārši visu saproti nepareizi.
— Tad paskaidro man.