Paskaidro, ko viņa ar to domāja, kad pateica, ka dzīvoklis esot kopīgs un man neesot, kur sprukt.
— Nu… — Andris samulsa, skatienu novērsdams. — Dzīvoklis taču tiešām ir ģimenes mājoklis. Viņa remontā arī piedalījās.
— Ar tūkstoti eiro. Pirms trim gadiem. Remontā, kas kopā izmaksāja piecpadsmit tūkstošus.
— Atkal tu ar saviem skaitļiem! — Andris pielēca kājās no gultas. — Mēs tev kas esam, biznesa partneri? Tev galvā tikai nauda! Mammai taisnība — tu dzīvo ar kalkulatoru smadzeņu vietā. Es tev dodu garīgumu, es tevi balstu, bet tu visu pārvērt centos. Kur ir ticība vīram? Kur pateicība par to, ka mēs tevi paciešam ar tavu raksturu?
Viņš izgāzās no guļamistabas un aizcirta durvis tā, ka sienas nodrebēja. Anna palika viena. Viņa raudzījās baltajos griestos un juta, kā viņā kaut kas lēni pārklājas ar ledu. Ne ar panikas aukstumu, bet ar skaidru, mierīgu, gandrīz caurspīdīgu salu. “Mēs tevi paciešam ar tavu raksturu.” Viņa uztur divus pieaugušus cilvēkus, baro, apmaksā, mazgā, tīra, strādā līdz spēku izsīkumam — un vēl viņai būtu jāpateicas, ka viņu pacieš.
Anna piecēlās un piegāja pie spoguļa. Pretī skatījās trīsdesmit divus gadus veca sieviete ar tumšiem lokiem zem acīm un noguruma rieviņu pie lūpām. Kādreiz viņa mēdza smieties. Kādreiz viņai bija plāni, vēlmes, sapņi. Tagad bija tikai pienākumi, rēķini un mūžīga sajūta, ka viņa kādam ir parādā.
Sestdien Anna satikās ar Lauru. Viņas apsēdās nelielā kafejnīcā netālu no parka, pasūtīja latti un sāka runāt. Pareizāk sakot, runāja Anna, bet Laura klausījās. Laura strādāja par psiholoģi, un klausīties viņa prata tā, ka cilvēks pats pēkšņi sadzirdēja, ko patiesībā saka.
— Viņi mani aprij, Laura. Tu saproti? Viņiem nekad nav gana. Es pelnu — par maz. Es maksāju kredītu — par maz. Es pērku pārtiku — par maz. Man vēl jābūt pateicīgai, jākalpo, jādzemdē un jāklanās par to, ka mani, redz, “cieš”.
— Un Andris? — Laura klusi pajautāja.
— Andris? — Anna rūgti iesmējās. — Andris guļ uz dīvāna un spēlē konsoli. Reizēm viņš “strādā pie jaunuzņēmuma”. Tas nozīmē, ka viņš sēž pie datora un izsūta kaut kādas prezentācijas, kuras neviens nelasa. Trīs gados — neviena līguma. Ne centa ienākumu. Toties viņam esot “garīgums” un “atbalsts”. Viņš mani atbalsta morāli, kā pats saka. Zini, kā izskatās tas atbalsts? Viņš reizēm neuzbļauj uz mani tikai tāpēc, lai mammai izpatiktu.
— Bet vīramāte?
— Vīramāte ir vesels atsevišķs seriāls. Viņa pie mums dzīvo jau divus gadus. Un visu šo laiku māca mani būt “īstai sievai”. Man jāceļas pirms visiem, jāgatavo brokastis, jāmazgā trauki, jāmazgā veļa, jātīra māja, jāsmaida un jāklusē. Jo “sievietei jābūt maigai”. Tiklīdz mēģinu iebilst, sākas vecā plate — “mēs tevi ģimenē pieņēmām, ar tavu pagātni, vientuļas mātes bērns, tēvs nez kur, vecmāmiņa tevi audzināja, tev jābūt pateicīgai”.
Laura nolika krūzi uz galdiņa.
— Anna, paklausies ļoti uzmanīgi. Tas ir vardarbības modelis. Finansiāls un psiholoģisks. Tu esi galvenā pelnītāja, bet viņi tevi ir pārliecinājuši, ka tieši tu visiem esi parādā. Tu uzturi divus pieaugušus apgādājamos, kuri tevi sauc par liekēdi. Tā ir klasiska apgriešana kājām gaisā. Viņi dzīvo uz tava rēķina, bet pasniedz visu tā, it kā tu barotos no viņiem. Un zini, kas tajā ir visbiedējošākais?
— Kas?
— Tu joprojām tam kaut kur iekšēji tici. Tu joprojām taisnojies. Tu joprojām mēģini pierādīt, ka esi laba un mīlestības vērta.
Anna nolaida skatienu. Kaklā sakāpa kamols. Laura bija trāpījusi tieši. Viņa tiešām visu laiku taisnojās. Visu laiku centās nopelnīt tiesības uz mieru, cieņu, mīlestību.
Tad iezvanījās telefons. Ekrānā parādījās “Andris”.
— Jā, — Anna atbildēja.
— Kur tu esi?! Tūlīt brauc mājās! Mamma kaut ko atrada. Izrādās, tu mūsu ģimeni esi būvējusi uz meliem!
— Ko?
— Atbrauksi — redzēsi. Un sagatavojies paskaidrojumiem.
Anna atvadījās no Lauras un izsauca taksometru. Visu ceļu viņa skatījās pa logu uz garām slīdošajām mājām un mēģināja uzminēt, kas šoreiz noticis. Neuzminēja.
Viesistabā valdīja tāda gaisotne, it kā tur būtu sapulcējies inkvizīcijas tribunāls. Uz kafijas galdiņa bija izklāti viņas privātie bankas konta izraksti un izdruka no krājkonta. Inese stāvēja tiem pāri ar sakropļotu, dusmu savilktu seju. Andris sēdēja krēslā, rokas sakrustojis uz krūtīm, un skatījās uz sievu ar svēta sašutuma izteiksmi.
— Lūk, kur patiesība izlīda! — Inese uzvaroši iesaucās. — Mums viņa skaita katru centu, maizes kumosu žēlo, bet pati piecpadsmit tūkstošus eiro paslēpusi kā žurka alā! Jūda brunčos! Mēs te knapināmies, Andris pēdējos nervus iegulda biznesā, bet viņa sev dimantiem krāj!
— Tie nav dimantiem, — Anna klusi sacīja. — Tā ir mana drošības rezerve. Ja pazaudēju darbu, ja saslimstu, ja notiek kas neparedzēts. Katru eiro es nopelnīju pati.
— Tava? — Inese spēra soli viņai pretī. — Laulībā viss ir kopīgs! Tu apzodz savu vīru! Dzīvo gatavā labklājībā manā dzīvoklī…
Viņa aprāvās, bet bija par vēlu. Vārdi jau karājās istabas gaisā.
— Jūsu dzīvoklī? — Anna pārjautāja.
— Mūsu kopīgajā, — Inese steigšus izlaboja. — Nepiesienies vārdiem, muļķe. Tu mūs par neko neuzskati! Tātad mēs tev esam sveši? Tu mūs uzskati par parazītiem, kas ēd no tavas rokas?
Andris klusēja. Taču šis klusums pateica vairāk nekā jebkura frāze. Anna pagrieza skatienu pret vīru.
— Tu arī tā domā? Ka es jūs apzogu?
— Es domāju, ka tu no manis slēp naudu, — viņš noteica. — Un tā ir nodevība, Anna.
Tajā brīdī viņā kaut kas noklikšķēja. Ledus, kas vēl nesen bija savilcies ap sirdi, pēkšņi pārsprāga, un tā vietā pacēlās auksta, mierīga niknuma vilnis. Viņa vairs nebaidījās. Vairs netaisnojās. Vairs necentās izskatīties laba.
— Ja jau es pie jums esmu liekēde un nepārtraukti izspiežu no jums naudu, — viņa izrunāja katru vārdu skaidri un cieti, — tad jums vairs nav iemesla dzīvot manā dzīvoklī. Jo jūs, Inese, te neesat deklarēta. Bet tu, Andri, esi deklarēts kā mans vīrs, taču dzīvoklis ir mans personīgais īpašums, iegādāts pirms laulības. Es jūs abus izlikšu. Man pietiek.
Viesistabā iestājās tāds klusums, ka kļuva dzirdams, kā virtuvē pil ūdens no līdz galam neaizgriezta krāna. Inese atvēra muti, aizvēra, tad atkal atvēra.
— Ko-o-o?! — viņa iekliedzās spalgā balsī. — Kas tu tāda vispār esi?! Izliksi? Mūs?! Savu vīru no mājām triec ārā, nepateicīgā maita?!
Viņa metās Annai virsū, vicinādama rokas. Andris pielēca kājās, sagrāba māti un mēģināja noturēt. Istabu piepildīja kliedzieni, raudas, lāsti un aizvainojumu straume. Anna nekustējās. Viņa tikai stāvēja un vēroja šo izrādi it kā no malas. Pat kaimiņu suns aiz sienas uz troksni sāka riet.
Kad pirmais satricinājums bija pārgājis, kliedzienus nomainīja lūgšanās.
— Ann, piedod, mamma pāršāva pār strīpu, — Andris pienāca sievai gandrīz cieši klāt un sāka runāt klusā, pieklusināti intīmā balsī. — Es arī sakarsu. Tie ir nervi. Vienkārši nomierināsimies, labi? Tu taču esi laba, tu mūs piedosi. Es tevi mīlu. Kurš gan vēl tevi tādu, ar tavu raksturu, mīlēs? Novērtē tos, kas ir blakus, kamēr nav par vēlu.
Anna atkāpās pie loga. Gandrīz nemanāmi viņa izņēma telefonu un ieslēdza balss ierakstu. Lēmums radās acumirklī: ja viņi tik viegli rakājas pa viņas bankas dokumentiem, tālāk būs tikai sliktāk. Vajadzīgi pierādījumi.
Inese, sapratusi, ka bļaušana rezultātu nedod, tūlīt nomainīja taktiku. Viņa apsēdās uz dīvāna, sakrustoja rokas klēpī un uzlika sejā sēru pilnas gudrības izteiksmi.
— Bērniņ, tu taču saproti, — viņa iesāka saldenā balsī. — Mēs tevi pieņēmām ģimenē, zinot tavu pagātni. Māte viena pati tevi audzināja, tēvs nez kur pazudis, vecmāmiņa tevi vilka. Tev būtu jābūt pateicīgai. Šis dzīvoklis ir mūsu kopīgās mājas, es te esmu ielikusi dvēseli. Labāk atdod to naudu no krājkonta Andrim. Mēs tavu muļķību aizmirsīsim. Nedzen mūs ārā, Dievs tev to nepiedos.
Andris pamāja ar galvu.
— Jā, Ann. Atkāpies. Nejauc laulību. Mēs taču esam ģimene, viss ir kopīgs.
Anna skatījās te uz vīru, te uz Inesi. Ģimene. Kopīgs. Pateicība. Cik pareizi vārdi. Un cik sapuvuša nozīme aiz tiem slēpjas.
— Tātad, lai saglabātu mieru, man jums jāatdod piecpadsmit tūkstoši eiro un vēl jāatvainojas?
— Ne jau mums, muļķe, ģimenes budžetam! — Inese paliecās uz priekšu, bet pēkšņi sastinga, pamanījusi telefonu Annas rokā. — Un izbeidz ar tiem saviem ierakstiem. Tu ko, mūs arī ieraksti?
Inese nobālēja, tad viņas vaigi pārklājās sarkaniem plankumiem. Anna mierīgi nolika telefonu uz kafijas galdiņa ar ekrānu uz augšu. Ieraksts turpinājās.
— Es dodu jums vienu nedēļu, lai savāktu savas mantas un izvāktos.