No šī brīža jebkura saruna notiks tikai ar mana advokāta starpniecību. Un, Inese, ja jūs vēl kaut reizi aiztiksiet manas mantas vai rakņāsieties manos dokumentos, es policijā rakstīšu iesniegumu par zādzību. Bankas izraksti ir mana privātā informācija. Man viss ir ierakstīts. Arī tas, kā jūs solījāt sabojāt man dzīvi.
Tajā naktī Anna ilgi nespēja aizmigt. Viņa izgāja uz balkona, ietinusies vecā pledā, kas smaržoja pēc skapja un ziemas. Lejā pilsēta gulēja dzeltenīgu logu gaismā, kaut kur tālumā vienmērīgi dūca šoseja, un mitrais gaiss līda aiz apkakles. Anna skatījās uz pieliekamā durvīm, aiz kurām jau pusgadu stāvēja čemodāns.
Bēgšanas čemodāns.
Toreiz viņa to bija sakravājusi slepus. Dokumenti, nedaudz skaidras naudas, pāris apakšveļas komplektu, maiņas drēbes, lādētājs. Viņa bija domājusi, ka kādā briesmīgā vakarā vienkārši vairs neizturēs, paņems šo koferi un pazudīs naktī, nevienu nepamodinot. Toreiz šķita, ka glābiņš ir tikai promiešanā.
Tagad viņa pēkšņi saprata pavisam ko citu.
Viņai nebija jābēg.
Viņai vajadzēja palikt. Nostāties taisni. Un izturēt līdz galam.
Atgriezusies guļamistabā, Anna apsēdās pie portatīvā datora un uzrakstīja paziņam advokātam. Viņa īsi, bez liekām emocijām izklāstīja situāciju, pievienoja jautājumus par īpašumu, deklarēšanos un izlikšanu. Pēc nepilnas pusstundas atnāca atbilde:
“Nosūtiet dzīvokļa īpašuma dokumentus un draudu ierakstu. Ja persona nav īpašnieks, jums ir tiesības prasīt tās izlikšanu. Vīram ir tikai deklarētā adrese, īpašuma tiesību nav. Vīramātei nav nekādu tiesību uzturēties jūsu īpašumā. Ņemot vērā draudus un vīra bezdarbību, izredzes ir labas.”
Nākamā nedēļa sākās klusi.
Taču tā nebija mierīga klusēšana. Tas bija tāds klusums, kurā gaisā karājas inde.
Inese un Andris pēkšņi izlikās, ka nekāds sprādziens nav noticis. It kā iepriekšējā saruna būtu izdzēsta no atmiņas, it kā Anna neko nebūtu pateikusi, it kā uz galda nekad nebūtu gulējis telefons ar ieslēgtu ierakstu. Katru rītu virtuvē parādījās brokastis. Drēbes tika salocītas akurātās kaudzītēs. Grīdas bija izmazgātas, trauki spīdēja, mājās valdīja gandrīz nepatīkama kārtība.
Inese vairs nemetās Annai virsū ar dzēlībām tieši. Tagad viņa rīkojās citādi. Kad Anna ienāca virtuvē vai viesistabā, Inese ieslēdza vecas televīzijas pārraides par “īstām ģimenes vērtībām” un komentēja tās skaļi, it kā runātu ar ekrānu, bet patiesībā — ar dēlu.
— Paskaties, Andri, lūk, kāda ir īsta sieva. Vīru dievināja, sevi nežēloja, visu mūžu ģimenei atdeva. Un par to viņu cienīja. Bet tagadējās? Tikai domā, kā vīrieti aiz durvīm izlikt. Egoistes, Dievs piedod.
Andris piebalsoja, reizēm smagi nopūtās un zagšus skatījās uz Annu.
Anna uzlika austiņas.
Viņa vairs neļāva šiem vārdiem sevī ielīst. Tagad viņa skaidri redzēja jauno taktiku. Iebiedēt nebija izdevies. Pielabināties arī ne. Tātad viņi mēģināja viņu nospiest citādi — lēni, nemanāmi, ar vainas sajūtu un mājieniem.
Advokāts tikmēr atsūtīja prasības pieteikuma melnrakstu. Izlikšana tiesas ceļā, pamatojoties uz kopdzīves neiespējamību, pievienojot audioierakstus. Ar Inesi viss bija vēl vienkāršāk: viņa šajā dzīvoklī nebija ne īpašniece, ne īrniece, ne persona ar kādām tiesībām. Vajadzīgajā dienā pietiktu izsaukt policiju.
Piektajā dienā Anna atgriezās no darba agrāk nekā parasti. Sapulce pēkšņi tika atcelta, un viņa mājās bija jau četros, nevis ap astoņiem. Priekšnamā viņa novilka kurpes un gandrīz bez skaņas pārgāja pāri paklājam. Viesistabas durvis bija cieši aizvērtas. Aiz tām skanēja balsis.
Anna apstājās pusceļā.
— Tu esi muļķis, — Inese šņāca, un viņas balss bija asa kā nazis. — Viņa tevi caur tiesu izmetīs laukā, un mēs paliksim bez nekā. Jārīkojas gudrāk.
— Un ko tu gribi? — Andra balss bija nogurusi, tukša.
— Tagad atkāpies. Sāc runāt par mīlestību, par jaunu sākumu, par to, ka visu saprati. Lai viņa paliek stāvoklī. Kad piedzims bērns, aizies dekrētā, kļūs vājāka, atkarīgāka, mīkstāka. Ar bērnu viņa nekur neskries. Tad mēs viņu piebremzēsim caur bāriņtiesu — pateiksim, ka māte ir nervoza, agresīva, ka sit mūs, ka bērnam nav droši. Šķiršanās gadījumā dzīvokli varēs vilkt iekšā sarunās bērna dēļ, prasīt daļas, tiesības, visu ko. Un pēc tam mani kā vecmāmiņu te varēs arī piereģistrēt. Viņa pati beigās mums atdos atslēgas.
Anna sastinga.
Sirds it kā uzlēca kaklā un pēc tam smagi nokrita kaut kur vēdera dziļumā. Viņa stāvēja koridorā un dzirdēja katru vārdu. Ne mājienus. Ne dusmu brīdī izmestu frāzi.
Plānu.
Aukstu, izrēķinātu plānu, kā sagraut viņas dzīvi.
— Mammu, tas tomēr ir… nežēlīgi, — Andris nomurmināja. — Viņa taču ir mana sieva.
— Tu gribi dzīvot kastē zem tilta? — Inese čukstus uzsprāga. — Viņa mūs neuzskata par cilvēkiem. Tad lai tagad maksā. Un iegaumē: karā visi līdzekļi der.
Anna ļoti uzmanīgi atkāpās no durvīm. Uz pirkstgaliem ieslīdēja guļamistabā un cieši aizvēra durvis. Rokas trīcēja tik stipri, ka viņa gandrīz nometa telefonu. Apsēdusies uz gultas malas, viņa atvēra diktofona lietotni, ko parasti izmantoja darba sapulču ierakstīšanai. Tā prata ierakstīt skaņu arī fonā. Viņa pārbaudīja iestatījumus, ieslēdza ierakstu un nolika telefonu guļamistabā, netālu no durvīm.
Tad dziļi ievilka elpu, izgāja priekšnamā un šoreiz ar troksni aizcirta ārdurvis.
— Esmu mājās!
Viesistabā viss apklusa vienā mirklī. Pēc minūtes durvis atvērās, un pa tām izslīdēja Inese ar tik mīļu smaidu, ka no tā kļuva auksti.
— Annuci, mēs tevi nemaz tik agri negaidījām! Cik labi, ka pārnāci. Es tieši taisījos likt vakariņas galdā. Nāc, pasēdēsim kopā, tēju iedzersim.
Anna paskatījās uz šo maigo seju, uz siltajām acīm, aiz kurām slēpās aprēķins. Tad viņa pasmaidīja pretī.
— Paldies, Inese. Ar prieku.
Vēlu naktī, kad Andris jau gulēja viesistabā uz dīvāna — pēdējās dienās viņš tur arī nakšņoja — Anna paņēma telefonu. Ieraksts bija garš, gandrīz pusotru stundu. Viņa atrada vajadzīgo fragmentu un noklausījās to vienreiz. Tad vēlreiz. Un vēl trešo reizi.
Pēc tam pārkopēja failu zibatmiņā. Tad mākoņkrātuvē. Tad vēl vienā rezerves zibatmiņā.
Tagad viņai bija ierocis.
Nevis dusmas. Nevis aizvainojums. Pierādījums.
Pēdējā viņas dotās nedēļas diena atnāca pelēka un ikdienišķa. Aiz loga smidzināja sīks lietus, zemas mākoņu kupenas bija piespiedušas debesis pie jumtiem. Anna pamodās septiņos, izdzēra kafiju un saģērbās tā, it kā dotos uz nopietnu darba tikšanos: tumšs kostīms, savākti mati, gandrīz nekādas kosmētikas.
Viņa zināja, ka šodien viss izšķirsies.
Un gribēja izskatīties tā, kā jutās iekšēji: savākta, auksta, nelokāma.
Andris vēl gulēja. No virtuves nāca pankūku smarža. Inese rosījās pie plīts un dungoja kaut ko baznīcisku, maigu, gandrīz svētu. Viss izskatījās pēc mierīgas ģimenes rīta.
Tikai tā nebija ģimene.
Tas bija kaujas lauks.
Ap pusdienlaiku ieradās Ineses atbalsta vienība. Tante Skaidrīte, Ineses vecākā māsa, ienāca dzīvoklī kā smags karakuģis ostā — plata, skaļa, pašpārliecināta un pilna apņēmības ieviest kārtību svešā mājā. Anna atvēra durvis, un uzreiz saņēma sejā pārmetumu straumi.
— Nu gan tu esi bezsirdīga! Vecu sievieti uz ielas dzīt! Kā zeme tādas nes? Mēs ar Inesi kopš bērnības viena otrai blakus, un es neļaušu viņu pazemot! Kur tev sirdsapziņa, meitēn?
Andris parādījās ar ziediem — trīs nožēlojamām neļķēm, acīmredzot steigā nopirktām tuvākajā kioskā. Viņš mēģināja Annu noskūpstīt uz vaiga, bet viņa atkāpās.
— Anna, beidz muļķoties, pietiek šo karu, — viņš iečukstēja. — Sarunāsim visu mierīgi. Pie lieciniekiem. Mamma nav ļaunatminīga, es ar viņu runāju, viņa ir gatava visu aizmirst. Tikai arī tu aizmirsti un atdod naudu ģimenei.
— Ģimenei, — Anna klusi atkārtoja un iegāja viesistabā.
Tur jau sēdēja Inese — pilnā mocekles tēlā. Acis apsārtušas, rokās kabatlakatiņš, lūpas ciešanu pilni sakniebtas.
— Nekas, Skaidrīt, mēs izturēsim, — viņa nopūtās. — Lai Dievs viņu tiesā. Mēs aiziesim ar mieru, ja vien viņai pašai sirdsapziņa to ļaus.
Skaidrīte pagriezās pret Annu un iespieda rokas sānos.
— Nu? Ko teiksi, nekaunīgā?
Anna nostājās istabas vidū. Viņas balss skanēja mierīgi un skaidri, gluži kā sapulcē, kurā jāpasaka nepatīkama, bet nepieciešama patiesība.
— Inese. Andri. Es jums piedāvāju pēdējo iespēju izbeigt šo mierīgi. Liecinieka klātbūtnē. Atzīstiet, ka mani apmelojāt, un apsoliet līdz rītdienai bez skandāliem izvākties. Tad es nerakstīšu iesniegumu.
Inese teatrāli sasita plaukstas.
— Cilvēki mīļie! Dzirdējāt? Viņa man draud! Iesniegumu rakstīšot! Par ko? Mēs par viņu rūpējāmies, ēdinājām, dzirdinājām! Viņa pati naudu kratīja kā pēdējā liekēde…
— Jūs pašas to izvēlējāties, — Anna viņu pārtrauca.
Viņa izvilka telefonu, atvēra vajadzīgo failu un nospieda atskaņošanas pogu. Telefons caur Bluetooth savienojās ar televizoru. Uz lielā ekrāna parādījās audiofaila ikona.
— Kas tas ir? — Skaidrīte pēkšņi kļuva piesardzīga.
— Paklausieties, — Anna sacīja. — Visi paklausieties.
Un istabu piepildīja Ineses balss. Tā pati čerkstošā, slidenā, iečukstošā balss.
— Lai viņa paliek stāvoklī. Kad piedzims bērns, aizies dekrētā, kļūs vājāka, atkarīgāka, mīkstāka. Ar bērnu viņa nekur neskries. Tad mēs viņu piebremzēsim caur bāriņtiesu — pateiksim, ka māte ir nervoza, agresīva, ka sit mūs, ka bērnam nav droši. Šķiršanās gadījumā dzīvokli varēs vilkt iekšā sarunās bērna dēļ, prasīt daļas, tiesības, visu ko. Un pēc tam mani kā vecmāmiņu te varēs arī piereģistrēt. Viņa pati beigās mums atdos atslēgas.
Klusums nogāzās pār istabu kā smags cirvis.
Glāzīte ar uzlējumu, ko Skaidrīte turēja pirkstos, izslīdēja viņai no rokas un ar kraukšķi sašķīda pret parketu. Inese palika sēžam ar pavērtu muti, pēkšņi līdzīga ģipša figūrai, kurai kāds aizmirsis piešķirt dzīvību. Andris vispirms kļuva balts, pēc tam viņa vaigus pārklāja sarkani plankumi.
— Tas ir izrauts no konteksta! — viņš iekliedzās. — Es to neteicu! Es klusēju! Es nepiekritu!
— Toties arī neiebildi, — Anna viņu mierīgi izlaboja.