— Pēc nedēļas atbrauks mana māsa ar vīru, un līdzi būs arī mani māsasdēli ar savām ģimenēm. Es jau visiem pateicu, ka māja pie jūras tagad ir mūsu dzimtas īpašums, — paziņoja vīramāte, mierīgi kārtodama savas mantas saimnieku guļamistabas skapī.
Anna palika nekustīga ar krūzi rokās. Rīta kafija pēkšņi šķita rūgta.
— Piedodiet… ko nozīmē “atbrauks”?
— Astoņi cilvēki. Neuztraucies, kaut kā jau saspiesties varēsim. Bērniem taču vajag jūras gaisu.
Anna skatījās uz sievieti, kura vēl pirms gada šo namu sauca par graustu un izsmēja viņas apņēmību to saglabāt. Tagad vīramāte pārlika kleitas no viena pakaramā uz otru tik saimnieciski, it kā būtu ievākusies savā dzīvoklī. Uz gultas jau gulēja kosmētikas somiņas, bet uz naktsgaldiņa bija nolikts rāmītis ar mazbērnu fotogrāfiju. Caur jaunajiem logiem, kuru dēļ Anna bija iztērējusi pēdējos iekrājumus, istabā krita saules gaisma. Gaisā jaucās sāļš jūras aromāts un rožu smarža — tās viņa pati bija iestādījusi pavasarī.
Mazā mājiņa pie jūras kādreiz piederēja Annas vecmāmiņai. Kad vecmāmiņa nomira, pēkšņi uz mantojumu pieteicās tāli radi, kurus ģimene nebija redzējusi gadiem.
— Viņi pat uz bērēm neatbrauca, — Anna toreiz sašutusi teica Jānim. — Bet tagad pēkšņi atcerējušies, ka esam radinieki!
— Varbūt tiešām labāk piekāpties? — Jānis piesardzīgi ieminējās. — Tu tikai sabojāsi nervus…
Tiesāšanās ievilkās gandrīz uz diviem gadiem. Anna vāca izziņas, brauca uz sēdēm, maksāja juristiem un nepārtraukti dzirdēja zobgalības.
Īpaši centās vīramāte.
— Met mieru tam šķūnim. Tas drīz pats sagāzīsies, — viņa mēdza sacīt svētdienas pusdienās.
— Tā ir piemiņa no vecmāmiņas, — Anna centās paskaidrot.
— Piemiņu var glabāt arī albumā. Labāk būtu nopirkuši lielāku dzīvokli.
— Mammu, tas ir mūsu lēmums, — Jānis viņu aizstāvēja, lai gan ne pārāk pārliecinoši.
— Tu tikai pārskaiti naudu advokātiem. Cik jau esi iztērējusi? Piecdesmit tūkstošus? Simt?
Pat daļa vīra radu uzskatīja Annu par ietiepīgu un alkatīgu. Ģimenes sanākšanās ik pa brīdim atskanēja dzēlīgas piezīmes par “spoku namiņu” un “sapņu pilīm”.
Tomēr viņa tiesā uzvarēja.
Kad dokumenti beidzot bija sakārtoti, Anna kopā ar vīru aizbrauca apskatīt mantojumu. Māja bija nolaista, taču vēl stipra, un jau pirmajā brīdī kļuva skaidrs, ka tai iespējams dot otro dzīvi.