— Es neesmu pie jums nolīgta par kalponi, Anna! Jums ir pieaugusi meita, kas dzīvo vienā dzīvoklī ar jums, lai tad viņa arī sakārto māju! Es esmu jūsu dēla sieva, un mums ar Jāni ir pašiem sava dzīvesvieta, sava ģimene! Un ar to viss ir pateikts!
— Jāni, tā esmu es. Vai vari tūlīt atbraukt? Man steidzami vajag burkas.
Annas balss klausulē neskanēja kā lūgums. Tajā nebija ne mazākās gatavības pieņemt atteikumu vai uzklausīt iebildumus. Tas bija tas pats viltīgi maigais, bet iekšēji dzelžainais tonis, kuru Jānis ienīda jau kopš pusaudža gadiem.
Viņš aizvēra acis un ar pirkstiem paberzēja deguna sakni, mēģinot noturēt vismaz pēdējās vakara miera paliekas. Pleci, kas pēc garās darba dienas tikai nupat bija sākuši atslābt, atkal saspringa un sacietēja kā bruņas.
— Sveika, mammu. Ir jau vēls, es tikko pārnācu no darba. Kādas burkas? Rīt aizvedīsim, — viņš centās runāt mierīgi un līdzsvaroti, labi zinādams, ka jebkura aizkaitinājuma nots tūlīt tiks pamanīta un pavērsta pret viņu.
Ilze, kura sēdēja pretējā krēslā ar grāmatu rokās, neviļus nolaida skatienu. Viņa nedzirdēja, ko saka vīramāte, taču pārāk labi pazina šo nokrāsu Jāņa balsī. Tā nozīmēja, ka mierīgais vakars ir beidzies. Tagad sāksies ierastā, ieilgusī manipulēšana — mokoša un nogurdinoša kā neatlaidīgas zobu sāpes.
— Kādas vēl… Tukšās, kas stāv uz balkona! Es pēkšņi izlēmu, ka gurķi tomēr jāiemarinē ziemai, bet Inesei ir slikti, viņa uz veikalu aiziet nevar, — Anna čīkstoši skaidroja klausulē. — Guļ te nabadzīte, pavisam bez spēka. Vai varbūt arī tu esi tik ļoti noguris? Savai miesīgajai mātei vairs nevari palīdzēt? Es taču nelūdzu tev maisus stiept.
Jānis klusēja. Viņš nekustīgi raudzījās vienā punktā uz sienas, un Ilze redzēja, kā pār viņa pieri ievelkas dziļa rieva. Viņš bija iedzīts stūrī. Ja atteiks, sekos pusstundu gara runa par cietsirdību, nepateicību un dēla pienākumu.
Ja piekritīs, nāksies atkal ģērbties, doties uz otru pilsētas malu kādas kaprīzes dēļ, kas, ļoti iespējams, bija tikai kārtējais paklausības pārbaudījums. “Inesei ir slikti” — tas bija trumpis, ko Anna izvilka ikreiz, kad vēlējās panākt savu.
Trīsdesmitgadīgā Inese, spēcīga kā darba zirgs, allaž pēkšņi “jutās slikti”, tiklīdz runa nonāca līdz uzkopšanai, saimniecības darbiem vai aiziešanai uz veikalu.
Ilze pamanīja, kā vīrs ievelk elpu, lai kaut ko iebilstu, taču viņa jau zināja — tam nebūs nekādas jēgas. Vieglāk bija atdot tam pusstundu nekā klausīties telefonisku izrādi un pēc tam skatīties uz Jāni, kurš sēdētu kā cilvēks, no kura izspiestas pēdējās spēka lāses. Viņa izlēmīgi aizvēra grāmatu, nolika to malā un piecēlās.
— Es aizbraukšu, — viņa klusi sacīja, tomēr pietiekami skaidri, lai Jānis sadzirdētu.
Viņš paskatījās uz sievu — pateicība viņa acīs sajaucās ar vainas apziņu. Ar plaukstu aizsedzis klausuli, viņš nočukstēja:
— Ilze, nevajag. Es pats…
— Sēdi, — viņa pārtrauca. — Man tas būs ātrāk.
Ilze pienāca klāt, izņēma telefonu viņam no rokas un pielika pie auss. Viņas balss kļuva pieklājīga, gandrīz pārspīlēti laipna.
— Labvakar, Anna. Jānis ir ļoti pārguris. Es tūlīt savākšu burkas un apmēram pēc pusstundas jums atvedīšu.
Klausulē uz brīdi iestājās klusums. Vīramāte acīmredzot nebija rēķinājusies ar šādu pavērsienu. Visa viņas spēle bija būvēta uz dēla vainas sajūtas.
— Ā… Ilze… Nu labi, ved, ja jau tā sanāk, — Anna beidzot izspieda, nespēdama noslēpt vilšanos.
Uz balkona stāvēja kartona kaste, pilna ar putekļainām trīslitru burkām. Pagātnes atliekas, no kurām viņi nez kāpēc joprojām nebija tikuši vaļā. Ilze ar riebumu pacēla kasti. Stikls dobji saskandinājās. Viņa nesa šo smagumu kā Jāņa nebeidzamo pienākumu simbolu — pienākumu, no kuriem viņš nespēja atraisīties: smagu, tukšu un pilnīgi bezjēdzīgu nastu.
Vīramātes māja viņu sagaidīja ar ierasto sastāvējušos mēbeļu smaku un skābenu aromātu, kas nāca no virtuves puses. Kāpņu telpas vienīgā blāvā spuldze meta zilganu puskrēslu uz nodilušajām sienām, padarot visu vēl drūmāku. Ilze nospieda zvana pogu.
Pēc dažām sekundēm aiz durvīm atskanēja šļūcoši soļi. Tiklīdz Anna atvēra un Ilze pārkāpa slieksni, kļuva skaidrs: viņa ir nonākusi iepriekš sagatavotā izrādē.
Aina bija tik paredzama, ka Ilze vairs nejuta pat pārsteigumu — tikai vecu, trulu aizkaitinājumu. Dzīvojamajā istabā, kuru pārpludināja milzīgā televizora zilganā gaisma un skaļš sarunu šovs, dziļā atzveltnes krēslā bija izlaidusies Inese.
“Nabadzīte, kas guļ slima un cieš,” patiesībā nesteidzīgi ritināja telefonu; ekrāna aukstā gaisma metās viņai sejā bālā atspīdumā. Blakus atradās neliels galdiņš.