— Ja tu vēl kaut reizi ielīdīsi manā naudā savas mātes dēļ, tad ar mugursomu plecos varēsi pārvākties pie viņas, saprati? Un čības arī paņem līdzi, ģimenes varoni.
Jānis pat uzreiz nenolaida telefonu. Viņš sēdēja uz dīvāna, ieurbies ekrānā kā pusaudzis, kuru pieķēruši visnepiemērotākajā brīdī. Tikai pēc brīža viņš lēni pacēla acis.
— Inese, vai tu vari vismaz no sliekšņa nesākt? Kas atkal noticis?
— Viņam vēl ir “atkal”, — Inese uzmeta uz galda biezu aploksni. — Lūk, kas ir noticis. Es nupat trešo reizi pārskaitīju. Atkal trūkst piecdesmit eiro. Atkal, Jāni. Ne pāris eiro pienam, ne desmit eiro taksim, bet piecdesmit. Un tā vairs nav nejaušība, tā jau ir ģimenes izklaide ar nosaukumu “uzmini, kurš šajā dzīvoklī ir īstais saimnieks”.
— Kāpēc uzreiz es? — viņš saspringa, lai gan seja izskatījās tā, it kā prātā jau rakstītu atzīšanos. — Es neko neņēmu.
— Protams. Tu mums esi svētais. Nauda pati ieraudzīja gaišo nākotni un aizgāja tai pretī.
— Inese, pietiek.
— Nē, nepietiek. Es veselu mēnesi klusēju. Pirmajā reizē nodomāju, ka pati esmu kļūdījusies. Otrajā — varbūt kaut ko iztērējām un nepamanījām. Trešajā — varbūt tu paņēmi un aizmirsi pateikt. Bet, kad tas notiek ceturto reizi mēneša laikā, tā vairs nav mana aizmāršība. Tā ir vienkārša matemātika.
Jānis piecēlās, iebāza telefonu treniņbikšu kabatā un ar plaukstu pārvilka pāri sejai.
— Es neņēmu. Goda vārds.
— Tad kurš ņēma? Kaķis? Viņš, protams, ir bezkaunīgs, bet skaidru naudu vēl nav iemācījies lietot.
— Tikai nesāc par mammu, labi? — Jānis uzreiz sarāvās. — Viņa te ienāca tikai apliet puķes.
— Ak, tā gan. Puķes apliet. Un pie viena arī aploksni izvēdināt?
— Ko tu vispār runā?
— Es nerunāju muļķības, es salieku kopā faktus. Atslēgas ir mums un Annai. Es naudu neņemu. Tu, pēc paša vārdiem, arī ne. Kas tad paliek? Pastnieks ar slepenu piekļuvi?
Jānis saviebās.
— Tu speciāli visu noved līdz viņai.
— Bet tu speciāli visu no viņas novirzi. Tev tas izdodas izcili. Varētu pat cirkā uzstāties.
Viņš sāka staigāt pa istabu un pēkšņi izlikās ārkārtīgi aizņemts ar to, vai pleds uz dīvāna roku balsta guļ pietiekami taisni. Inesei no šīs kustības notrīsēja vaigs. Viņa pārāk labi pazina šo vīra paradumu: kad pēc būtības nav ko teikt, jāizliekas par mājsaimniecības glābēju.
— Es šobrīd negribu strīdēties, — viņš izspieda.
— Un tu domā, ka es gribu? Ka man tas ir hobijs — pēc darba vakarā stāvēt pie kumodes un justies kā muļķei? Es to naudu krāju mašīnai. Remontam, Jāni. Ne kažokam, ne manikīram, ne kaut kādai “skaistai dzīvei”. Mūsu piekare grab tā, it kā bagāžniekā būtu ievācies neapmierināts mehāniķis.
— Es visu saprotu.
— Nē, tu nesaproti. Ja saprastu, tu pats jau sen būtu aprunājies ar savu māti.
— Tāpēc, ka nav par ko runāt! — viņš uzliesmoja. — Tu viņu jau iepriekš esi padarījusi par…
Tajā mirklī slēdzenē pagriezās atslēga.
Inese pat nesatrūkās. Viņa tikai īsi, asi un bez jebkāda prieka pasmīnēja.
— O. Galvenās varones uznāciens. Tad nu runāsim visi kopā.
Durvis atvērās, un priekšnamā ienāca Anna — mētelī nogurušas ceriņkrāsas tonī, ar lielveikala maisiņu rokā un tādu sejas izteiksmi, it kā viņa nebūtu atnākusi ciemos, bet uz pārbaudi.
— Ko jūs te aurojat pa visu kāpņu telpu? — viņa jau no sliekšņa skaļi paziņoja. — Es jūs vēl kāpnēs dzirdēju. Normāli cilvēki pēc darba vakariņo, bet jūs te teātri rīkojat. Jāni, tu atkal esi neēdis? Es jums vistu nopirku. Citādi jums ledusskapī mūžīgi ir tikai skumjas, jogurts un trīs olas.
Inese lēni pagriezās pret viņu.
— Jūs ieradāties ļoti piemērotā brīdī. Mēs tieši apspriežam pazudušo naudu.
Anna nolika maisiņu uz grīdas un samiedza acis.
— Kādu vēl naudu?
— Manu. No aploksnes. No kumodes. Piecdesmit eiro. Šodien. Un pirms tam vēlreiz, un vēlreiz, un vēlreiz.
Vīramāte iztaisnojās.
— Uz ko tu tagad māj?
— Es nemāju. Es jautāju tieši. Jūs to naudu paņēmāt?
— Vai tu vispār esi pie pilna prāta? — Annas balss uzreiz uzlēca par pāris toņiem augstāk. — Es atnāku pie dēla, atnesu produktus, bet mani te pratina kā kādu kabatzagli tirgū?!
— Nevis kabatzagli, bet runa ir par sistemātiski pazūdošu naudu, — mierīgi atbildēja Inese. — Tā tomēr ir atšķirība.
— Cik tu pieklājīgi proti būt rupja, jāatzīst, — vīramāte nošņācās. — Jāni, tu dzirdi, kā ar mani runā?
Jānis stāvēja starp virtuvi un istabu, it kā mēģinātu izvēlēties drošāko vietu. Tikai tādas vietas dzīvoklī vairs nebija.
— Mammu, mēģināsim mierīgi…
— Mierīgi? — Anna pavicināja rokas. — Protams, mierīgi! Tava sieva mani apsūdz zagšanā, bet man vajadzētu klusi smaidīt? Varbūt vēl pateikt paldies? Inese, tu gadījumā neko neesi sajaukusi? Es, starp citu, te nenācu tukšām rokām.
— Toties prom, šķiet, arī negājāt tukšām, — Inese nocirta.
— Ak tu…
— Mammu, — Jānis iejaucās, — pagaidi…
— Nē, tagad tu pagaidi! — Anna pagriezās pret viņu. — Vispirms es noklausīšos, līdz kam tava cienītā sieviņa aizrunāsies. Nu, Inese, saki. Skaties man acīs un saki. Tu uzskati, ka es paņēmu jūsu naudu?
Inese sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Es uzskatu, ka nauda pazūd tikai tajās dienās, kad jūs šeit esat bez mums. Un vēl es uzskatu, ka pietiek izlikties, it kā tas būtu miglas vāls, mistika vai ļaunie gari daudzdzīvokļu mājā.
— Nu paskatieties tikai. Viņa vēl joko. Ar humoru mums te meitene. Bet pati par centu gatava nožņaugties.
— Par centu nē. Par savu naudu gan pacīnīšos.
— Savu? — vīramāte pasmējās. — Tātad jūsu ģimenē tagad viss dalās tavējā un viņējā? Ļoti interesanti. Bet kad braucāt pie jūras, tā bija kura nauda? Un ledusskapi kurš jums palīdzēja nopirkt? Un kad jūs ievācāties šajā dzīvoklī, kurš jums atdeva pusi katlu, neatgādināt?
— Atgādiniet vēl par trim dvieļiem un vāzīti. Varbūt man uzreiz jāaiziet uz pateicības muzeju.
— Tu ņirgājies?
— Nē, es vienkārši esmu nogurusi. Nogurusi no tā, ka jūs staigājat šurp kā uz savām mājām. Nogurusi no maisiņiem ar tekstu “es jums atnesu”, pēc kuriem mums pazūd te vista, te siers, te nauda. Nogurusi no jūsu atslēgām. Nogurusi no tā, ka mans vīrs, izdzirdot vārdu “mamma”, pārvēršas par mēbeli.
Jānis strauji sakustējās.
— Inese!
— Kas “Inese”? Nepatīk formulējums? Izdomā savu. Tikai godīgu.
Anna skaļi ievilka elpu.
— Tātad tā. Tevi kaitina manas atslēgas. Ne jau nauda, ne palīdzība, bet tas, ka es varu ienākt pie sava dēla. Tā arī pasaki.
— Labi. Tad pateikšu. Mani kaitina, ka jūs ienākat bez brīdinājuma. Mani kaitina, ka jūs verat vaļā mūsu skapjus. Mani kaitina, ka jums uz visu ir viena un tā pati atbilde.