— “Es esmu māte, man drīkst.” Nē, nedrīkst.
— Nedrīkst? — Anna gandrīz iesmējās, taču smiekli izklausījās asi un sausi. — Tagad tu man skaidrosi, kas man pienākas un kas nepienākas? Es viņu viena izaudzināju. Es strādāju divos darbos. Es viņam atdevu visu…
— Un tāpēc tagad drīkst paņemt skaidru naudu no kumodes? — Inese viņu pārtrauca. — Interesanta pateicības grāmatvedība jums sanāk.
— Man nav tev jāatskaitās! — vīramāte uzrūca. — Viņš ir mans dēls! Ja man kaut ko vajag, viņš palīdzēs!
— Palīdzība ir tad, kad pajautā un vienojas, — Inese atbildēja mierīgi, bet balss viņai trīcēja no dusmām. — Nevis tad, kad kāds atnāk, atver atvilktni, paņem, aiznes un pēc tam tēlo pārsteigumu.
Jānis nomedīti paskatījās te uz sievu, te uz māti.
— Mamm… tu ņēmi? — viņš klusi pajautāja.
Anna strauji pagriezās pret viņu.
— Tu arī? Nopietni? Paša dēls mātei ko tādu jautā? Lūk, līdz kam esam nodzīvojušies.
— Vienkārši atbildi.
— Ko man atbildēt? Ka komunālie maksājumi kļuvuši lielāki? Ka vasarnīcā vajadzēja kaimiņienei atdot par ūdeni? Ka es grasījos tev palūgt, bet tev vienmēr ir viens un tas pats: “mamm, vēlāk”, “mamm, tagad nav īstais brīdis”, “mamm, pēc algas”? Man vajadzēja stāvēt ar izstieptu roku un gaidīt, kamēr tava sieva uz mani skatās tā, it kā es viņai būtu šķīvī iespļāvusi?
— Tātad jūs tomēr ņēmāt, — Inese pateica pavisam klusi.
— Es nezagu! — Anna gandrīz iekliedzās. — Es paņēmu no sava dēla! Uz laiku! Vēlāk būtu atdevusi!
— Kad tieši? Pēc pasaules gala? — Inese pienāca soli tuvāk. — Jūs jau mēnesi visu ņemat “uz laiku”.
— Nepārspīlē.
— Es? Ne jau es ložņāju pa svešām atvilktnēm.
— Svešām? Pie dēla kaut kas ir svešs? Jāni, tu dzirdi? Viņa mani sauc par svešu!
— Mamm, runa nav par to, — viņš nomurmināja.
— Tieši par to! — Anna ar pirkstu norādīja uz Inesi. — Viņa mani nav cietusi no pirmās dienas. Es to jau kāzās sapratu. Stāv, smaida, bet acīs aprēķins. Viņai viss pa plauktiņiem, viss pēc saraksta. Jānīti, tur nesēdi, Jānīti, to neēd, Jānīti, mammai nedod. Ļoti ērti iekārtojusies.
— Pirmkārt, nevis “Jānīti”, viņam ir trīsdesmit divi gadi. Otrkārt, ja es visu neturētu kārtībā, mēs sen pārtiktu no tukša gaisa un solījumiem. Jo kāds mūsu mājās prot tikai saņemt algu un pateikt: “nu, gan jau kaut kā izķepurosimies”.
— Atkal tu par savu, — Jānis noguris noteica.
— Jā, atkal. Tāpēc, ka tā ir mana dzīve, nevis seriāls, kur garlaicīgās sērijas var pārtīt uz priekšu.
Inese strauji pagriezās, piegāja pie kumodes, no augšējās atvilktnes izņēma kladi un pildspalvu.
— Labi. Ja reiz jums visiem tik ļoti patīk runāt par palīdzību, tad skaitīsim šo palīdzību.
— Tu esi prātu zaudējusi? — Anna samiedza acis.
— Nē. Vienkārši mūsu ģimenē beidzot parādīsies kaut kas līdzīgs uzskaitei. Skatieties. Piektajā datumā — mīnus trīsdesmit eiro. Devītajā — vēl divdesmit. Četrpadsmitajā — piecdesmit. Šodien — vēl piecdesmit. Kopā simt piecdesmit. Un vēl produkti, kas mistiski pazūd pēc jūsu “ieskriešu tikai uz minūtīti”. Sarkanā zivs, kafija, siers — turklāt labs siers, nevis tas, ko akcijā pārdod par kartona cenu. Vēl sadzīves ķīmija. Jums mājās veļas pulveris pats no sevis aug skapī?
— Tu esi sīkumaina.
— Nē. Es esmu nogurusi. Tās ir divas dažādas lietas.
— Un ko tu ar to visu gribi pierādīt?
— Ka es vairs netaisos izlikties, it kā nekas nenotiktu.
Jānis ieklepojās.
— Ines, varbūt nevajag šitā…
— Kā tad vajag? Maigi? Ar fona mūziku? Ar prezentāciju? “Anna, dārgā, mēs pamanījām, ka mums neizskaidrojami pazūd nauda, vai jūs, lūdzu, nevarētu zagt mazliet klusāk?”
Pat Jānim neviļus paspruka īss smiekls. Inese to sadzirdēja un uzreiz pavērsa pret viņu skatienu.
— Nepriecājies. Tu te neesi skatītājs. Tu esi līdzdalībnieks nodaļā “ērta gļēvulība”.
— Paldies, mīļā sieva, — viņš noburkšķēja.
— Nav par ko. Vērsies jebkurā laikā.
Anna lepni pacēla zodu.
— Nu, paskaties, Jāni. Tā tavā mājā runā ar tavu māti.
— Mūsu mājā, — Inese izlaboja.
— Man vienalga! Būtība nemainās! Tu viņai ļauj mani pazemot.
— Mamm, — Jānis beidzot paskatījās viņai tieši acīs, — tev tiešām nevajadzēja ņemt bez atļaujas.
Istabā iestājās tāds klusums, ka pat ledusskapja dūkoņa šķita kļuvusi piesardzīgāka.
— Ko? — Anna izrunāja ļoti lēni.
— Tev nevajadzēja ņemt, — Jānis atkārtoja jau stingrāk. — Tas nav pareizi.
— Nav pareizi? — vīramāte pasmīnēja tā, it kā dēlam pēkšņi būtu izaugusi otra galva. — Bet pareizi ir sēdēt zem sievas tupeles un atkārtot viņas teikto?
— Tie nav viņas vārdi. Tas ir fakts.
— Ak, fakts. Paskat tik. Ierunājās. Un kad tev studijas vajadzēja apmaksāt, kurš nodarbojās ar faktiem? Kad ziemā staigāji bez normālas jakas, kurš tev to nopirka? Kad ielīdi tajā stulbajā kredītā sava motocikla dēļ, kurš tevi vilka laukā?
— Mamm, pietiek.
— Nē, nepietiek! Tu man tagad mācīsi, kas ir pareizi un kas nepareizi? Es tavā vecumā…
— Tieši tā, — Inese asi nocirta. — Jūs viņa vecumā jau bijāt pieradusi, ka visi apkārt jums ir kaut ko parādā. Arī dēls.
— Kā tu uzdrošinies?
— Ļoti vienkārši. Man bija smaga diena, aploksne ir tukša, un pacietība ir beigusies.
Anna sagrāba maisiņu no grīdas un ar troksni uzmeta to uz skapīša.
— Nevajag jums manus produktus. Nevajag manus apciemojumus. Lieliski. Tikai pēc tam neskrieniet pie manis, kad dzīve jums iedos pa pieri.
— Neuztraucieties, — Inese sacīja. — Tiksim galā. Bet vispirms atdodiet atslēgas.
— Ko? — Anna nesaprata.
— Dzīvokļa atslēgas. To komplektu ar lielo piekariņu. Nolieciet uz galda.
— Tu esi sajukusi? — Anna noelsās. — Tu gribi mani no dēla nogriezt?
— Nē. Es gribu aizslēgt savu dzīvokli.
— Jāni! Tu dzirdi? Viņa prasa man atslēgas!
Jānis klusēja. Inese redzēja, kā viņam zem vaigu kauliem saspringst žoklis. Viņš ienīda šādus brīžus — nevis tāpēc, ka tie sāpēja, bet tāpēc, ka tajos bija jāizvēlas. Un izvēlēties viņam nekad nebija paticis. Viņam patika, ja viss kaut kā pats no sevis izklīst, vēlams bez viņa līdzdalības.
— Jāni, — Inese ledainā balsī pateica, — vai nu tava māte tūlīt noliek atslēgas uz galda, vai arī rīt es mainu slēdzenes. Un pie viena pārkārtoju visu mūsu ģimenes dzīves kārtību. Tad tev būs ļoti daudz brīva laika, ko veltīt dēla pienākumam.
Anna paskatījās uz dēlu gandrīz izaicinoši.
— Nu? Pasaki kaut ko. Vai arī tu jau pavisam esi nolēmis kļūt par pielikumu viņas algas kartei?
Jānim noraustījās lūpas kaktiņš.
— Mamm, nesāc.
— Es lai nesāku? Tā ir viņa, kas te sarīkojusi cirku!
— Tas nav cirks, — Jānis pateica, un viņa balss pirmo reizi tajā vakarā nesalūza. — Tā ir saruna, kuru vajadzēja izrunāt jau sen.