— Ā, skaidrs. Tagad tu jau runā ar viņas vārdiem. Ļoti skaisti.
— Es runāju pats, — Jānis negaidīti asi atbildēja. Balss viņam kļuva cieta, bez ierastās izvairīšanās. — Atdod atslēgas.
Anna sastinga, it kā viņš būtu pateicis kaut ko pilnīgi neiedomājamu.
— Ko tu nupat sacīji?
— Atdod, lūdzu, mūsu atslēgas.
— Nē, nē, pasaki vēlreiz. Skaļāk. Lai es kārtīgi dzirdu, kā mans paša dēls mani met ārā.
— Es tevi nekur nemetu, — Jānis savilka žokli. — Es tikai prasu, lai tu vairs nenāc šeit, kad mūsu nav mājās, un neaiztiec lietas bez atļaujas.
— Bez atļaujas? No kā man tā jāprasa? No viņas? Varbūt vēl grafiku uztaisīsim: otrdienās drīkstu ienākt pēc sāls, ceturtdienās — pēc ilgošanās pēc dēla?
— Mamm, pietiek ņirgāties.
— Ak, nepatīk? Sāpīgi? Man, iedomājies, arī nav jautri! Es pie jums nāku kā pie savējiem, bet jūs mani nostādat kā svešu cilvēku! Aizrīties jūs varat ar savām naudām!
— Nauda nav pati galvenā lieta, — Jānis klusi noteica.
— Protams, ka nav! Galvenais taču ir, kurš te būs galvenais! Un tava sieva ļoti centīgi mēģina visiem parādīt, ka tā ir viņa.
— Nē, — Inese pirmo reizi šajā vakarā pacēla balsi. Tā nebija kliegšana, drīzāk griezīgs, līdzens tonis, no kura telpā kļuva vēsāk. — Galvenais ir tas, ka jūs izdomājāt: drīkst rīkoties ar to, kas jums nepieder. Bez jautāšanas, bez kauna sajūtas. Un pēc tam vēl gaidījāt, ka es klusēšu, lai tikai nesabojātu jums noskaņojumu. Es neesmu pienākuma pēc klusējošs mēbeļu gabals.
Anna samiedza acis. Kad viņa ierunājās no jauna, balss kļuva zemāka, gandrīz saldi indīga.
— Zini, Inese, ja tu tagad domā, ka esi uzvarējusi, tad ļoti maldies. Tu vienkārši parādīji, kāda esi patiesībā. Auksta. Rēķinātāja. Ļauna. Normāla sieviete ģimeni tā netur kopā.
— Normāla sieviete arī nelien pa svešām atvilktnēm, — Inese atbildēja tikpat klusi. — Un nepārvērš savu dēlu par bankomātu ar cilvēka seju.
Jānis uz mirkli aizvēra acis, it kā mēģinātu savaldīt galvassāpes.
— Mamm. Atslēgas.
Anna vēl dažas sekundes skatījās viņam virsū. Tad, ar sejas izteiksmi, kā cilvēks, kuram piespiež parakstīt netaisnīgu spriedumu, iebāza roku mēteļa kabatā. Izvilka atslēgu saišķi un pakratīja to gaisā.
— Lūdzu. Ņem. Tagad esi apmierināts? — viņa ar metālisku šķindoņu nometa atslēgas uz galda. — Dzīvojiet te pēc saviem noteikumiem. Ar kalkulatoriem, aploksnēm un savu lielo mīlestību.
Inese neko neatbildēja. Viņa paņēma saišķi, un smagais piekariņš auksti iegūlās plaukstā.
— Paldies.
— Ne jau tev man jāsaka paldies, — Anna nicīgi nošņāca. — Es to nedaru tevis dēļ.
— Jā, to es jau pamanīju. Jūs daudz ko darāt nevis citu dēļ, bet iespaidam.
— Ai, aizveries taču vienreiz.
— Mamm! — Jānis uzrūca tik asi, ka Anna pat sarāvās.
Telpā iestājās klusums. Biezs, neveikls, smagnējs. Tajā sajaucās mitra mēteļa smarža, maisiņā atnestās vistas dvesma un viss neizrunātais, kas šajā ģimenē bija krājies vismaz desmit gadus.
Anna sakārtoja apkakli, it kā ar šo kustību varētu atgūt cieņu.
— Viss. Mana kāja te vairs nespert.
— Nesoliet par daudz, — Inese mierīgi pateica. — Vienkārši nākamreiz vispirms piezvaniet.
— Es teicu — nenākšu! Paši vēl skriesiet pakaļ.
— Mēs parasti ejam, nevis skrienam, — Inese sausā balsī atbildēja. — Un jā, bez rezerves atslēgām tas sanāks drošāk.
Anna uzmeta viņai skatienu, ar kuru droši vien varētu apgaismot pusi kāpņutelpas, un devās uz durvju pusi. Priekšnamā viņa vēl pagriezās pret Jāni.
— Nu ko. Apsveicu. Pieaudzis esi. Māti ārā izlicis. Īsts vīrietis.
— Mamm, nevajag…
— Vēlu. Dzīvo, kā māki.
Durvis aizcirtās tik spēcīgi, ka no pakaramā noslīdēja lietussargs un ar slapju plīkšķi nokrita uz grīdas.
Dažas sekundes neviens pat nepakustējās.
Pēc tam Jānis apsēdās uz dīvāna un ieurbās skatienā paklājā, it kā tur tūlīt vajadzētu parādīties atbildei uz jautājumu, kā viņš vispār nonācis starp diviem ugunskuriem un kāpēc četrdesmit kvadrātmetros pēkšņi kļuvis tik neizturami šauri.
Inese pacēla lietussargu, iekāra to atpakaļ vietā, ielika atslēgas džinsu kabatā un tikai tad pagriezās pret vīru.
— Nu?
— Kas — nu?
— Tas bija viss? Vai sekos otrā sērija par to, ka es pāršāvu pār strīpu un vajadzēja saprast tavas mammas situāciju?
Viņš skaļi izelpoja.
— Nē. Nebūs. Tev ir taisnība.
— Ļoti pārliecinoši. It kā nopratināšanā bez advokāta.
— Ines, lūdzu, nevajag mani tagad līdz galam samalt.
— Es tevi nemaļu. Es pārbaudu, vai tu esi atgriezies realitātē. Man jāzina, vai tu tiešām saprati, vai vienkārši gaidi, kamēr vētra pāries.
Jānis ar plaukstām pārbrauca pār seju.
— Es sapratu. Tiešām. Es vienkārši… negribēju ticēt, ka viņa patiešām ņem. Nu, tas ir… es nojautu. Varbūt pat zināju. Bet negribēju sev to atzīt.
— Tāpēc ka neticēt ir ērtāk, — Inese apsēdās pretī. — Kamēr es klusēju, tu vari būt labs dēls, labs vīrs un vispār cilvēks, kuram nav nekādu konfliktu. Ideāli. Tikai nauda nez kāpēc pazūd man.
— Es zinu.
— Nē, tu nezini. Tu nezini, kā tas ir. Atvērt savu atvilktni un ieraudzīt tukšumu. Un tajā pašā brīdī sajust to pretīgo sajūtu: tevi ne tikai apgāja, tevi uzskatīja par muļķi. Turklāt tavās pašas mājās.
— Piedod.
— “Piedod” nav slikts sākums. Bet tagad, lūdzu, turpinām ar normāliem vārdiem un vēlams par lietu.
Viņš pamāja.
— Labi. Rīt es pats aizbraukšu pie viņas. Pateikšu, ka tā vairs nenotiks. Ja viņai vajag palīdzību, lai runā ar mani, nevis nāk šurp kā… — viņš apklusa, meklēdams piemērotu vārdu.
— Kā revizors ar personīgu interesi, — Inese palīdzēja.
— Jā. Tieši tā. Un naudu… es atdošu.
— No kādiem brīnumainiem krājumiem? No tiem, kurus tu parasti sauc par “kaut kā izvilkt līdz algai”?
— Paņemšu haltūru brīvdienās. Sergejam jau sen vajadzīgs cilvēks objektā.
Inese paskatījās uz viņu uzmanīgāk. Viņa balsī pirmo reizi nebija tikai pazīstamā mīkstā vainas sajūta, kas parasti izplūda un pazuda. Tur parādījās kaut kas līdzīgs lēmumam. Vājš, nestabils, vēl ļoti trausls, bet tomēr ne tukšums.
— Labi, — viņa beidzot sacīja. — Bet būs noteikumi.
— Kādi?
— Pirmais. Nekādas skaidras naudas pa dzīvokli. Viss paliek kartē.
— Piekrītu.
— Otrais. Atslēgu pie svešiem cilvēkiem nav. Vispār. Ne pie mammas, ne pie draugiem, ne pie tava brālēna, kurš reiz “tikai uz mirkli” gribēja ienest urbi.
— Piekrītu.
— Trešais. Ja tavai mammai kaut kas vajadzīgs, naudu rokās nedodam. Mēs nopērkam paši. Rēķinus apmaksājam caur lietotni. Ja kaut kas jāsalabo mājās, aizbraucam un izdaram. Bet nekādu “es pēc tam atdošu”.
— Piekrītu.
— Ceturtais. Tu pārstāj tēlot, ka problēmas izgaist, ja par tām nerunā. Mēs neesam pusaudži, Jāni. Mēs esam ģimene, nevis klusējošu mocekļu pulciņš.
Viņš pat viegli pasmīnēja.
— Skarbi.
— Toties saprotami.
— Pieņemts.
Inese piecēlās, paņēma no galda nelaimīgo aploksni, saburzīja to un iemeta atkritumu spainī.
— Viss. Papīra slēptuvju laikmets ir beidzies. Galu galā dzīvojam divdesmit pirmajā gadsimtā.
— Bet vistu viņa tomēr atnesa, — Jānis pēkšņi noteica, paskatīdamies uz maisiņu.
Inese palūkojās uz skapīša pusi un neizturēja — īsi nosprauslājās.
— Protams. Cilvēks var iznest no mājas apmēram simt piecdesmit eiro, bet ierasties bez maisiņa — tas gan būtu nepieklājīgi.
Viņš negaidīti iesmējās. Nervozs, īss smiekls, tomēr īsts. Pēc mirkļa arī Inese vairs nespēja noturēties.
— Labi, — viņa sacīja. — Ja jau kauja ir notikusi, tad vismaz paēdīsim nevis no emocijām, bet no normāla ēdiena. Tikai paturi prātā: šovakar mammu aizbildinājumu tēmu labāk nesākt.