– Neiedomājies pat degunu izbāzt no istabas, nekaunīgā! Ja vēl parādīsi savu seju, pati redzēsi, kas notiks! – caur sakostiem zobiem nošņāca vīramāte.
– Pat nemēģini! – Inese pagriezās tik strauji, ka viņas auskari ar spīdīgajiem akmentiņiem sašūpojās un uz sienas uzmeta raibas gaismas atblāzmas. – Kamēr pie mums ir Ozoliņi, lai es tevi neredzētu! Sēdi savā kambarī un klusē!
Anna palika stāvam pie virtuves durvīm, kas bija pavērtas vien šaurā spraugā. Pirkstos viņa bija iežņaugusi dvieli tik cieši, ka locītavas kļuva bālas. Caur durvju šķirbu bija redzams, kā Inese viesistabā pārkārto vāzi ar mākslīgajām rozēm, izlīdzina salvetes un vēlreiz pārbauda, vai kristāla glāzes uz paplātes novietotas nevainojami taisnā rindā.
– Mammu, nomierinies… – Jānis mēģināja iejaukties, taču Inese viņu apklusināja ar īsu rokas vēzienu, it kā aizdzītu kaitinošu mušu.
– Man tikai vēl pietrūka apkaunoties cilvēku priekšā! Ozoliņi ienāks, ieraudzīs šo… – viņa uz brīdi aprāvās, meklēdama pietiekami nicīgu apzīmējumu, – ieraudzīs viņu, un ko tad padomās? Ka mans dēls apprecējis kaut ko no ielas?
Anna klusi aizvēra durvis. Plaukstas trīcēja, bet viņa piespieda sevi elpot lēni un vienmērīgi. Trīs gadi. Veselus trīs gadus viņa dzīvoja šajā dzīvoklī Rīgas centrā, un ikreiz, kad mājās ieradās ciemiņi, viņu paslēpa kā neērtu noslēpumu. Kā bojātu preci, kuru kauns izlikt skatlogā.
Pēc kādām desmit minūtēm atskanēja durvju zvans. No virtuves Anna dzirdēja, kā vīramāte saldenā balsī čivina sveicienus, kā sajaucas viesu balsis un kā iesmejas Jānis — ar to īpašo, sabiedrībai domāto smieklu, kādu viņš nekad nelietoja sarunās ar viņu.
Viņa aizgāja uz savu istabu — to pašu “kambari”, kā Inese mēdza teikt — un apstājās pie loga. Aiz stikla pilsēta lēnām grimta vakara krēslā.
Oktobra tumsa sabiezēja ātri. Pretējās mājas logos viens pēc otra iedegās silti gaismas četrstūri, un Annai pēkšņi ienāca prātā: cik daudz tur, aiz šiem aizkariem un palodzēm, varētu būt sieviešu, kuras tāpat kā viņa slēpjas no svešiem skatieniem? Sieviešu, kuras savās mājās kļuvušas gandrīz neredzamas?
Viņa bija uzaugusi Jelgavā, parastā ģimenē. Tēvs strādāja rūpnīcā, māte — bibliotēkā. Pēc tehnikuma Anna pārcēlās uz Rīgu, īrēja nelielu istabu Purvciemā un iekārtojās par administratori zobārstniecības klīnikā. Tur viņa satika Jāni. Viņš atnāca labot zobu, smaidīja, jokoja, pēc tam uzaicināja viņu uz kafiju. Toreiz viņš šķita pavisam citāds. Vai arī viņa vienkārši ļoti gribēja tam ticēt.
– Anna, atnes vēl ledu, – no viesistabas atskanēja Jāņa balss. Tonis bija tāds, kādā mēdz uzrunāt apkalpojošo personālu.
Viņa izņēma no saldētavas trauciņu ar ledus kubiņiem un devās ārā. Viesistabā gaisā jaucās dārgu smaržu un konjaka aromāts. Pie galda sēdēja Ozoliņu pāris — glīti saposušies, cienījama vecuma cilvēki. Blakus viņiem Inese staroja tik uzspēlēti spoži, it kā pati būtu svētku eglīte.
– Ak, lūk, arī mūsu mazā palīdze, – vīramāte pat nepagrieza galvu Annas virzienā. – Noliec uz galda un ej.
Ozoliņa, sieviete ap sešdesmit ar aukstu, vērtējošu skatienu, nomērīja Annu no galvas līdz kājām.
– Kas viņa ir? Jaunā mājkalpotāja?
Istabā it kā uzreiz kļuva stindzinoši vēsi. Anna nolika ledus trauku uz galda un pacēla acis. Jānis bija ielīdis telefonā, it kā nekas no notiekošā uz viņu neattiektos. Inese savilka lūpas saspringtā smaidā.
– Ak nē, Marija! Viņa… nu, tāda attālāka radiniece. Reizēm palīdz mājas darbos.
Radiniece. Viņas dēla sieva — tikai “attālāka radiniece”.
Kaut kas Annā klusi noklikšķēja. Tik klusi, ka neviens cits to nevarētu pamanīt, tomēr viņa pati sajuta šo lūzuma mirkli visā ķermenī. Lēnām viņa noslaucīja rokas priekšautā. Tad priekšautu noņēma, rūpīgi salocīja un uzlika uz krēsla atzveltnes.
– Es esmu viņa sieva, – Anna pateica mierīgi, bet skaidri. – Jāņa sieva. Jau trīs gadus.
Inese uzlēca kājās tik strauji, ka apgāzās kafijas tasīte un tumšais šķidrums izlija pa galdautu.
– Tu… kā tu uzdrošinies?! Ārā! Tūlīt pat prom no viesistabas!
– Nē, – Anna viegli papurināja galvu. – Es neiešu. Man ir apnicis slēpties pašai savās mājās.
Tikai tad Jānis beidzot atrāvās no telefona. Viņa sejā bija apjukums, aizkaitinājums un vēl kaut kas — bailes no mātes.
– Anna, netaisi te izrādi. Aizej uz istabu, vēlāk parunāsim.
– Vēlāk? – Anna īsi iesmējās, un šajos smieklos nebija nekā jautra. – Mēs jau trīs gadus dzīvojam tajā tavā “vēlāk”. Kad mamma nedzirdēs. Kad nebūs ciemiņu. Kad viņa aizies gulēt. Es vairs negaidīšu to nebeidzamo “vēlāk”.
Ozoliņi sēdēja sastinguši, acīmredzami nebija gaidījuši šādu pavērsienu. Ineses vaigi piesarka dusmās.
– Tu… tu nekaunīgā! Es tevi ielaidu savā mājā aiz žēlastības! Baroju, apģērbu, devu jumtu virs galvas, un tu vēl…
– Aiz žēlastības? – Annas balss kļuva stingrāka. – Es šeit ienācu tāpēc, ka jūsu dēls mani apprecēja. Un jūs jau no pirmās dienas darījāt visu, lai es justos nevis kā ģimenes locekle, bet kā kalpone.
Viņa aizgāja līdz priekšnamam, paņēma savu somu un uzmeta plecos mēteli. Rokas atkal trīcēja.