“Tu mani vispār dzirdi?! Es saku — kāzas! Pie mums mājās! Pēc mēneša!” Jānis stāvēja viesistabas durvīs ar iepirkumu maisiem, skatoties uz sievu ar pašpārliecinātu smaidu

Egocentrisks paziņojums, kas sagrauj visu mūsu drošību.
Stāsti

— Tu mani vispār dzirdi?! Es saku — kāzas! Pie mums mājās! Pēc mēneša! — Jānis stāvēja viesistabas durvīs, vēl joprojām jakā, ar iepirkumu maisiem rokās, un skatījās uz sievu tā, it kā būtu paziņojis kaut ko pilnīgi pašsaprotamu. — Līga precas, un mēs viņai palīdzēsim. Viss. Punkts.

Anna uzreiz neatraujās no klēpjdatora. Viņa sēdēja uz dīvāna, kājas pievilkusi zem sevis, un tieši tajā brīdī viņas pirksts bija sastindzis virs pogas “Nosūtīt”. Jaunā dzīvokļa īres līgums Upes ielā jau bija aizpildīts, parakstīts elektroniski un gaidīja tikai vienu vienīgu pieskārienu.

Vienu. Pašu. Kustību.

Viņa aizvēra klēpjdatora vāku.

— Sveiks, — Anna mierīgi noteica.

Jānis devās uz virtuvi, un maisi ar troksni noslīdēja uz galda. Iekšā nošķindēja burkas. Pēc mirkļa viņš atgriezās viesistabā jau bez jakas, berzēdams plaukstas ar tādu apmierinātu sejas izteiksmi, kāda mēdz būt cilvēkam, kurš nupat atrisinājis pasaules mēroga problēmu.

— Nu? Tu dzirdēji, ko es teicu?

— Dzirdēju, — Anna uzmanīgi nolika klēpjdatoru uz kafijas galdiņa. — Pastāsti sīkāk.

Līga, Jāņa jaunākā māsa, piederēja pie tiem cilvēkiem, kuru ienākšana telpā uzreiz padara to šaurāku. Divdesmit astoņi gadi, balss kā televīzijas diktorei, skatiens — vērtējošs, mazliet samiegts. Viņa nekad nelūdza. Viņa paziņoja. Un apkārtējie nez kāpēc parasti piekrita. Pat Anna, kura septiņu laulības gadu laikā bija iemācījusies šo ģimeni gandrīz no galvas — katru ieradumu, katru noklusējumu, katru zemtekstu.

Līgavainis, vārdā Edgars, Līgas dzīvē bija parādījies pirms astoņiem mēnešiem. Februāra ģimenes vakariņās viņš sēdēja klusi, ēda maz, toties dzīvokli aplūkoja ļoti rūpīgi. Toreiz Anna to norakstīja uz kautrību. Vēlāk viņai ienāca prātā — varbūt tomēr ne.

— Viņi grib nelielas kāzas, — Jānis skaidroja, soļodams pa viesistabu turp un atpakaļ. — Kādi četrdesmit cilvēki. Restorāns maksā dārgi, zāli īrēt arī nav lēti. Bet mums dzīvoklis ir plašs. Var salikt galdus, palaist mūziku…

— Četrdesmit cilvēki, — Anna atkārtoja.

— Nu, varbūt mazliet vairāk. Līga teica — apmēram.

— Cik ir “apmēram”?

Jānis apstājās.

— Ann, tā taču ir mana māsa. Vienreiz dzīvē.

Anna paskatījās uz viņu. Tad uz klēpjdatoru. Un pēc tam atkal uz vīru.

Kaut kur dziļi viņā, ļoti mierīgi un ļoti skaidri, atskanēja doma: tātad tas ir sācies.

Nākamajā dienā Līga ieradās pati — bez zvana, kā jau parasti, it kā svešs dzīvoklis būtu caurstaigājama pagalma daļa. Rokās viņai bija mape ar izdrukām. Anna atvēra durvis un vispirms ieraudzīja tieši mapi, tikai pēc tam — Līgas seju.

— Es te visu izdomāju, — Līga paziņoja sveiciena vietā un devās iekšā viesistabā.

Edgars palika durvju ailē. Viņš uzsmaidīja Annai — pieklājīgi, pat pārāk pieklājīgi. Tā bija tāda smaida šķirne, ko cilvēks uzvelk kā mēteli: silti, bet ne pa īstam.

— Nāciet iekšā, — Anna sacīja.

Viņi apsēdās pie galda. Līga atvēra mapi. Tajā bija Pinterest izdrukas, ēdienu saraksti, galdu izvietojuma shēmas — un tas viss bija pielāgots dzīvoklim, kurā viņa pati nedzīvoja.

— Lūk, te, — viņa ar pirkstu iebakstīja shēmā, — dīvānu aizvācam un noliekam trīs galdus, katru sešiem cilvēkiem. Te būs bāra lete, to var noīrēt. Šeit ir ēdinātāju saraksts, es jau izvēlējos uzņēmumu, viņi atbrauks ar traukiem…

Anna klausījās. Pamāja. Reizēm kaut ko precizēja — mierīgi, gandrīz draudzīgi. Jo ilgāk Līga runāja, jo skaidrāk Anna saprata: viņas šajos plānos nav. Ne šajās shēmās, ne šajā mapē, ne šajā nākotnē, kas tik pašsaprotami tika izklāta uz viņas galda. Ir tikai dzīvoklis. Kvadrātmetri. Sienas. Kontaktligzdas virtenēm.

Edgars visu šo laiku gandrīz neko neteica. Viņš sēdēja, skatījās telefonā, ik pa brīdim pacēla galvu un īsi pamāja — it kā apstiprinātu: jā, tieši tā viss arī notiks.

— Un budžets? — Anna beidzot pajautāja.

Līga samirkšķināja acis.

— Nu… mēs ar Jāni sarunājām, ka izdevumus dalīsim uz pusēm.

— Jānis ar mani neko nav sarunājis, — Anna atbildēja ļoti vienmērīgā balsī.

Iestājās īsa pauze. Līga ātri paskatījās uz Edgaru — gandrīz nemanāmi. Taču Anna to pamanīja.

— Tā taču ir ģimene, — Līga izrunāja šo vārdu tādā tonī, it kā tas automātiski slēgtu jebkādu turpmāku sarunu.

Vakarā Anna atkal atvēra klēpjdatoru.

Līgums joprojām gaidīja. Dzīvoklis Upes ielā — gaišs divistabu mājoklis ceturtajā stāvā, ar skatu uz parku, augstiem griestiem un kaimiņiem, kurus viņa vēl nepazina. Trīs mēnešus viņa to bija meklējusi. Jānim nebija teikusi — ne jau tāpēc, ka gribētu slēpt, bet tāpēc, ka pati vēl nebija pieņēmusi lēmumu. Viņa vēl bija mēģinājusi sev iestāstīt: varbūt viss sakārtosies. Varbūt viņa pārspīlē.

Tagad Anna vairs neko neapšaubīja.

Pirksts noslīdēja uz skārienpaliktņa.

Un tieši tajā mirklī no koridora atskanēja Jāņa balss — viņš runāja pa telefonu. Smējās. Ar kādu no draugiem viņš apsprieda kāzas viegli un jautri, it kā tie būtu viņu svētki, nevis svešs darbs, kas bez prasīšanas iesviests Annas dzīvē.

Anna atvilka roku.

Aizvēra klēpjdatoru.

Piecēlās, iegāja virtuvē un ielēja sev ūdeni. Tad apstājās pie loga. Lejā pa ietvi gāja sieviete ar bērnu ratiņiem, divi pusaudži ripināja skrejriteņus, bet uz pretējās mājas dzegas sēdēja balodis ar tādu izteiksmi, it kā arī viņš visu būtu rūpīgi apsvēris.

Vizmas Seta