— Ej tūlīt pat un nomazgā manu māti! Viņai vajadzīga aprūpe, bet tu tikai blenz televizorā! — vīrs īgni uzrūca.
— Nu? Kāpēc stāvi kā sastindzusi? Tu mani vispār dzirdi?
Anna sarāvās. Jāņa balss viņai iecirtās ausīs tik asi, it kā klusā istabā kāds ar spēku būtu aizcirtis durvis. Viņa atrautām acīm novērsās no ekrāna, kur kārtējā seriāla varone tieši tobrīd raudāja par salauztu mīlestību, un paskatījās uz vīru. Viņa seja bija piesarkusi, mati izspūruši, bet starp uzacīm atkal iegūlusi tā pati senā, drūmā rieva.
— Nekavējoties ej pie manas mātes un nomazgā viņu! Viņa pati vairs netiek galā, bet tu sēdi un skaties savas muļķības! — viņš noburkšķēja, raujot no pakaramā veco jaku.
Aiz loga trakoja ziema. Sniegs krita biezām, slapjām pārslām, neatlaidīgi līpdamas pie stikla. Satumsa agri, kā jau janvārī, un gaisma, kas spīdēja no pretējo māju logiem, šķita īpaši dzeltena, gandrīz oranža — it kā tur, aiz svešām sienām, kurētos kamīni un krāsnīs ceptos pīrāgi.
Anna lēnām piecēlās no dīvāna. Kājas bija notirpušas — viņa šādi bija nosēdējusi kādas četrdesmit minūtes, varbūt pat ilgāk. Istabā virmoja ceptu sīpolu smarža, un tai klāt jaucās vēl kaut kas. Slimnīcas smaka? Nē, drīzāk vecums. Pēdējos mēnešos tieši tā bija sākusi smaržot viņas vīramāte.
— Es tikko no viņas atnācu, — Anna klusi sacīja. — Nomainīju palagus, iedevu zāles…
— Jā, protams, nomainīji, — Jānis zobgalīgi atdarināja viņas balsi. — Tad kāpēc viņa man zvanīja un sūdzējās, ka neviens pie viņas pat neieskatās? Kāpēc viņa guļ slapja?
— Jāni…
— Nesauc mani tādā balsī! Mana māte mirst, bet tev ir vienalga! Tev galvā tikai tavi seriāli!
Anna savilka pirkstus dūrē. Viņā no iekšienes cēlās kaut kas karsts un nepatīkams, gluži kā ūdens, kas sāk vārīties krūtīs. Visvairāk viņai gribējās iekliegt viņam sejā, ka jau trešo mēnesi viņa normāli neguļ, ka arī naktīs ceļas pie vecās sievietes, ka katru dienu mazgā viņas veļu un vairs pat neatceras, kad pēdējo reizi izgājusi ārā vienkārši tāpat — bez vajadzības, ne uz veikalu un ne uz aptieku. Viņas pašas dzīve kaut kur bija pazudusi, izšķīdusi šajās vienādajās dienās, kuras viena otrai līdzinājās kā dvīnes.
Taču viņa neko neteica.
Jānis jau vilka kājās zābakus, gatavodamies doties prom. Uz kurieni? Visticamāk, uz garāžu. Viņš vienmēr gāja uz garāžu, kad bija saniknots. Tur viņam bija sava pasaule: skrūves, uzgriežņi, bezgalīga ņemšanās ap mašīnu, kura tik un tā negribēja darboties. Tur atradās viņa brīvība. Maza, piesūkusies ar eļļas un tabakas smaku, tomēr viņam piederoša.
— Tad ej, — Anna pēkšņi izmeta. — Skrien pie savas mātes.
Vīrietis apgriezās. Viņa sejā parādījās kaut kas jauns — ne dusmas. Drīzāk… izbrīns.
— Ko tu pateici?
— To, ko dzirdēji. Ej pats. Nomazgā viņu pats, ja jau es visu daru nepareizi. Man pietiek.
Vārdi “man pietiek” noskanēja dīvaini. Pārāk vienkārši tam, kas patiesībā viņā notika. Nogurums — tas ir tad, kad cilvēks ilgi stāv kājās vai nes mājās smagus iepirkumu maisus. Bet šis bija citādi. It kā kāds dienu pēc dienas lēnām izsūktu no viņas gaisu, līdz viņa būtu palikusi gandrīz tukša.
Jānis stāvēja pie durvīm, un viņa seja kļuva arvien drūmāka.
— Tu esi pavisam nekaunīga palikusi, — viņš noteica. — Pavisam. Iedomājies, ka vari man norādīt, kas jādara? Manā mājā?
— Tavā mājā? — Anna paspēra soli tuvāk. — Jāni, es šeit dzīvoju divdesmit trīs gadus. Divdesmit trīs! Tava māte mani nekad nav ieredzējusi, un tu to ļoti labi zini. Viņa vienmēr atkārtoja, ka es tev nederu. Ka tu būtu varējis atrast labāku.
— Un kas par to? Viņa ir veca, slima…
— Tāda viņa bija arī trīsdesmit gadu vecumā. Un četrdesmit. Vienmēr. Tu tikai to neredzēji, jo esi viņas dēls.
Jānis pienāca tuvāk un nostājās viņai pāri kā siena. Anna sajuta viņa odekolona smaržu — lētu, asu, uzmācīgu. Tieši tādu pašu kā pirms divdesmit gadiem, kad viņi vēl bija tikko precējušies.
— Neuzdrošinies tā runāt par manu māti.
— Citādi kas? — viņas balsī ieskanējās ass, dusmīgs tonis. — Ko tu darīsi, Jāni? Sitīsi mani? Izmetīsi uz ielas?
Iestājās klusums. Ārā gaudoja vējš, dzenādams starp mājām sniega virpuļus. Kaut kur lejā ar troksni aizcirtās kāpņu telpas durvis, pēc tam atskanēja kāda skaļi smiekli — un tūlīt pat izkusa ziemas tumsā.
— Es tevi vairs nepazīstu, — vīrs klusi sacīja. — Kas ar tevi ir noticis?
Anna pasmaidīja. Sausi, bez mazākā prieka.
— Ar mani? Labāk paskaties pats uz sevi. Kad tu pēdējo reizi pajautāji, kā man klājas? Kad tev interesēja, ko es jūtu? Kaut vienu reizi pa šiem mēnešiem? Tu pārnāc mājās, apēd manis pagatavotās vakariņas, gaidi, ka viss būs tīrs un gatavs, un pēc tam pazūdi savā garāžā. Vai arī apsēdies pie televizora, kamēr es tieku galā ar tavu māti.
— Es strādāju! Es pelnu naudu!
— Bet es, tavuprāt, te atpūšos? Kūrortā dzīvoju, vai ne?