— Anna, šo šķīvi tu labāk neņem. Tur salāti ar majonēzi, tev tas taču nenāk par labu, — Andris izmeta, pat nepaskatīdamies prom no gaļas, kas čurkstēja uz grila. Un tūlīt pats par savu asprātību iesmējās.
Pie galda sēdēja divpadsmit cilvēki. Mūsu mājas vasaras terase. Šašliks, ko biju marinējusi jau no paša rīta. Marinādi biju slīpējusi trīs gadus, līdz atradu īsto proporciju. Un salāti, starp citu, arī bija manis gatavoti.
Tā tas turpinājās jau septiņus gadus. Kopš pirmās iepazīšanās reizes, kad Juris viņu atveda pie mums, Andris mani nopētīja no galvas līdz kājām, nosvilpās un noteica: “Nu, Juri, izrādās, tev patīk sievietes ar kuplākām formām.” Toreiz es pasmaidīju. Nolēmu — neveiksmīgs joks. Rupjš, bet tomēr joks.
Es kļūdījos.
Ar Juri apprecējāmies pirms astoņiem gadiem. Man bija četrdesmit, viņam — trīsdesmit astoņi. Abiem tā bija otrā laulība. Juris strādāja par inženieri projektēšanas birojā, bet es tajā laikā jau biju atvērusi otro “Saldās lietas” vietu. Tā bija mana konditoreju ķēde. Izveidota no nulles — bez kredītiem, bez tēva naudas un bez kāda cita pleca. Trīs gadus katru nopelnīto eiro ieguldīju atpakaļ biznesā. Kad precējāmies, man bija divas kafejnīcas. Tagad — piecas.
Andris bija Jura draugs kopš pirmās klases. Viņi kopā auga, kopā gāja dienestā, katru oktobri kopā brauca makšķerēt. Jurim Andris bija gandrīz kā brālis. Es to sapratu. Tieši tāpēc arī klusēju un pacietu.
Andrim piederēja reklāmas aģentūra “Brīze Media”. Logotipi, iepakojums, interneta kampaņas, zīmolu virzīšana. Jāatzīst, viņš šo biznesu vadīja diezgan prasmīgi. Tikai vienu lietu viņš nezināja. Pirms sešiem gadiem man vajadzēja uzņēmumu, kas veiktu visas ķēdes rebrendingu — jaunu vizuālo stilu, iepakojumu, ēdienkartes, izkārtnes. Mana vadītāja Inese sameklēja trīs aģentūras, no kurām izvēlēties. Viena no tām bija “Brīze Media”. Viņi piedāvāja vislabāko cenu un termiņus. Līgumu es parakstīju caur juridisko personu — SIA “Konditors-Plus”. Kontaktpersona no mūsu puses bija Inese. Sešus gadus Andris strādāja ar manu uzņēmumu un pat nenojauta, ka naudu viņam maksā viņa labākā drauga sieva.
Četrdesmit astoņi tūkstoši eiro gadā. Tieši tik liels bija mans ikgadējais budžets viņa aģentūrai. Ēdienkaršu dizains, sezonas akciju materiāli, jaunu vietu noformējums, sociālo tīklu uzturēšana. Katru mēnesi — četri tūkstoši eiro, precīzi kā pēc pulksteņa.
Juris par to zināja. Es viņam palūdzu Andrim neko nestāstīt. Negribēju jaukt draudzību ar biznesu. Juris solījumu turēja.
Bet Andris turpināja “jokot”.
Tajā vakarā uz terases es noliku galda vidū pēdējo šķīvi — ceptus dārzeņus — un apsēdos blakus Jurim. Andris jau lēja vīnu. Viņa sieva Ilze sēdēja pretī un skatījās savā šķīvī. Viņa vienmēr tā darīja, kad vīrs sāka savu izrādi.
— Anna, tu vismaz uz vasaru būtu notievējusi, — Andris sacīja, pastiepdams viņai glāzi. — Peldkostīmu vispār vēl uzvelc? Vai slēpies pareo?
Pie galda iestājās klusums. Kāds neveikli ieklepojās. Juris uzlika plaukstu man uz ceļa. Pazīstams žests. “Pacieties. Viņš jau ne ļauni.”
Es paņēmu glāzi un paskatījos tieši uz Andri.
— Andri, vai tu zini, ka tava aģentūra joprojām nav nomaksājusi biroja aizdevumu? — es pajautāju mierīgi, it kā pieminētu laika prognozi. Es to zināju, jo Inese reiz bija izmetusi, ka viņi kavējuši maketu nodošanu un aizbildinājušies ar problēmām biroja īres jautājumos.
Viņa smaids uz mirkli sašķobījās. Tikai uz sekundi. Tad viņš iesmējās.
— No kurienes tu kaut ko zini par manu biroju? — viņš pagrozīja glāzi pirkstos. — Juri pastāstīja? Nu, brāl, tu gan dod.
Juris neteica ne vārda.
Es izdzēru vīnu līdz galam. Andris pārlēca uz citu tēmu — futbols, atvaļinājums, jaunā mašīna. Parastais komplekts. Un es sev nodomāju: labi. Nav jau pirmā reize. Pārdzīvošu arī šo.
Vēlāk, kad viesi bija aizbraukuši, es mazgāju traukus. Juris pienāca no mugurpuses un apskāva mani.
— Piedod viņam. Viņš vienkārši ir tāds.
— Es zinu, kāds viņš ir, — atbildēju. — Bet “vienkārši tāds” nav attaisnojums.
Juris noskūpstīja mani pakausī un aizgāja gulēt. Es paliku pie izlietnes. Karstais ūdens tecēja pār rokām, bet siltumu es nejutu. Tikai nogurumu. Septiņi gadi ar vieniem un tiem pašiem jokiem. Septiņi gadi ar Jura vienādajām atvainošanām. Septiņi gadi ar to pašu neveiklo klusumu pie galda.
Pēc mēneša piezvanīja Andris. Aicināja uz dzimšanas dienu. Viņam palika četrdesmit divi.
Es izcepu torti. Varbūt tas bija muļķīgi. Bet es taču esmu konditore. Trīs stāvi, šokolādes glazūra, karameļu dekori. Sešas stundas darba. Bezē atsevišķi, krēma kārtas atsevišķi, rotājumi atsevišķi. Torte svēra gandrīz četrus kilogramus.
Juris kasti līdz mašīnai nesa tik uzmanīgi, it kā rokās turētu bērnu.
— Skaista, — viņš teica. — Andris būs sajūsmā.
Andris tiešām palika bez valodas. Tikai ne tā, kā mēs bijām iedomājušies.
Uz svinībām bija uzaicināti divdesmit cilvēki. Viss notika restorānā, ko Andris bija izvēlējies savai dzimšanas dienai.