— Tev kauna vairs nemaz nav? — Jānis pat nepacēla skatienu no telefona, kad Anna ar somu pār plecu pagāja viņam garām. — Uz kurieni tad tu sataisījusies?
Viņa apstājās priekšnamā. Plauksta jau bija uzlikta uz durvju roktura. Aiz loga decembra vakars sen bija pārvērties tumšā naktī, bet dzīvoklī dega tikai virtuvē ieslēgtā gaisma — dzeltenīga, nepatīkama, no vecas spuldzes, kuru Jānis solīja nomainīt vēl oktobrī.
— Es eju satikties ar Inesi. Mēs jau bijām sarunājušas… — Anna iesāka, taču viņš beidzot atrāva acis no ekrāna un viņu pārtrauca.
— Man nospļauties uz tavu skaistumkopšanas salonu! Vispirms uzklāsi galdu mammas viesiem, un tad vari vazāties, kur vien gribi! — viņš nošņāca. Balsī bija tāds aukstums, ka Anna neviļus atlaida rokturi.
Skaistumkopšanas salons. Viņš vienmēr to izrunāja tieši tā — ar izsmieklu, stiepjot vārdus, it kā runa būtu par kādu bērnišķīgu iegribu. Taču pēdējos sešus mēnešus Anna šajā iecerē bija ieguldījusi visu: naudu, ko atlika no grāmatvedes algas, brīvo laiku, cerības. Inese jau bija atradusi telpas, un pirmdien viņas plānoja parakstīt nomas līgumu. Viss bija gandrīz nokārtots.
— Jāni, mēs par šo tikšanos vienojāmies jau pirms nedēļas. Es taču nezināju, ka tava mamma…
— Tagad zini. — Viņš piecēlās no dīvāna, smagnējs, izstaipītā T kreklā ar kečupa traipu uz krūtīm. Pienāca tuvāk, un Anna sajuta alus smaku. — Būs divpadsmit cilvēku. Mamma pirms stundas piezvanīja un pateica, ka atbrauks Līga ar ģimeni, Andris ar sievu, vēl tante Ilze… Īsāk sakot, taisi galdu. Salāti, uzkodas, viss kā pienākas. Pati saproti.
Divpadsmit cilvēku. Trešdienā. Trīs dienas pirms brīvdienām, kad viņai pašai darbā jāpaliek līdz astoņiem vakarā, kad vēl jāskrien pēc produktiem, jāgatavo un jāsakopj šis mūžīgi piekrautais dzīvoklis. Anna ciešāk sažņaudza somas siksnu, un āda zem pirkstiem nepatīkami iečīkstējās.
— Jāni, es nevaru atcelt tikšanos. Tas ir svarīgi. Ja līdz piektdienai neiemaksāsim drošības naudu, mēs pazaudēsim telpas.
Viņš pasmīnēja. Nevis vienkārši pasmaidīja, bet tieši pasmīnēja — saviebjot lūpas tā, it kā viņa būtu pateikusi kaut ko neiedomājami muļķīgu.
— Tu nopietni domā, ka tavs saloniņš ir svarīgāks par ģimeni? Mamma speciāli visus saaicina, viņa grib paziņot… — Jānis pēkšņi apklusa, taču Anna to pamanīja. Pamanīja gan nepabeigto frāzi, gan to, cik ātri viņš novirzīja sarunu citur. — Vispār tas uz tevi neattiecas. Uzklāsi galdu, un viss.
Anna joprojām stāvēja priekšnamā ar somu rokās, un viņā kaut kas lēnām, smagi apgriezās. Ne jau pirmo reizi pēdējos mēnešos. Un, ja pavisam godīgi, ne pirmo reizi pēdējā gada laikā. Jānis bija mainījies — vai varbūt vienkārši pārstājis izlikties? Agrāk viņš vismaz tēloja, ka klausās. Agrāk pēc dusmu izvirdumiem mēdza atvainoties. Tagad nebija pat tā.
— Labi, — viņa klusi noteica un noņēma somu no pleca.
Jānis apmierināti pamāja, it kā būtu pieņēmis pareizo lēmumu viņas vietā, un atgriezās pie dīvāna. Paņēma pulti, ieslēdza kaut kādu šovu un sāka smieties par jokiem, ik pa brīdim iedzerdams alu no skārdenes. Anna tikmēr iegāja virtuvē un izvilka telefonu.
“Inese, piedod, šodien netikšu. Varbūt sazvanāmies rīt?”
Atbilde pienāca gandrīz uzreiz: “Anna, šī ir jau trešā reize mēneša laikā. Kas notiek?”
Kas notiek? Anna paskatījās logā. Aiz stikla mirgoja vakara pilsētas gaismas; kaut kur cilvēki dzīvoja savas dzīves, satikās, smējās, plānoja nākotni. Bet viņa stāvēja virtuvē frotē halātā, kuru Jānis sauca par “tantīgu”, un nespēja izdomāt, ko lai atbild draudzenei.
“Viss kārtībā. Vienkārši esmu nogurusi. Rīt noteikti tiksimies.”
Viņa nolika telefonu uz galda un atvēra ledusskapi. Gandrīz tukšs. Tātad būs jāiet uz veikalu. Divpadsmit cilvēku. Salāti, uzkodas, siltais ēdiens. Varbūt kaut kas no gaļas? Vīramātei garšo žuljēns, lai gan viņa vienmēr atrod, par ko piesieties: te sēnes neesot īstās, te siers nekūstot tā, kā vajag.
— Anna! — no istabas uzsauca Jānis. — Alus vairs nav?
— Nav! — viņa atsaucās.
— Aizej uz veikalu!
Anna neatbildēja. Viņa tikai izņēma no skapīša piezīmju bloku un sāka rakstīt produktu sarakstu. Vistas — trīs. Kartupeļi — kādi trīs kilogrami. Burkāni, sīpoli, majonēze, olas… Galvā jau sāka saskaitīties summa — ap piecdesmit eiro. Varbūt pat sešdesmit. Bet viņas kartē līdz algai bija palikuši tikai sešdesmit pieci eiro.