– Kur palicis siers? Es taču vakar vakarā nopirku veselu gabalu, “Latvijas”, kādus četrsimt gramus. Speciāli ņēmu sviestmaizēm, lai no rīta nebūtu jāstāv pie plīts.
Inese stāvēja pie līdz galam atvērta ledusskapja un juta, kā viņā lēnām ceļas smags, kluss aizkaitinājums. No plauktiem nāca aukstums, tas skāra seju, bet vaigi tik un tā dega. Vidējā plauktā, kur vēl iepriekšējā vakarā bija gulējis prāvs siera klucis dzeltenā iepakojumā, tagad vientuļi mētājās tikai puse citrona un maza burciņa ar tomātu pastas paliekām.
– Varbūt pati apēdi un aizmirsi? – no viesistabas atskanēja Andra balss. Viņš pirms darba mēģināja atrast otru zeķi. – Vai arī es naktī cēlos… Nē, pag, es tikai ūdeni padzēros. Inese, nu ko tu no viena siera gabala taisi veselu drāmu? Apēsts un apēsts.
Inese lēnām aizvēra ledusskapja durvis. Klusajā rīta dzīvoklī klikšķis izskanēja pārāk skaļi, gandrīz asi. Taču runa jau nebija tikai par sieru. Ne arī par desu, kas bija pazudusi pirms trim dienām. Pat ne par dārgās šķīstošās kafijas burku, kura laikā, kamēr viņi abi bija darbā, bija kļuvusi tieši par pusi tukšāka. Visbiedējošākais bija tas, ka Inese pamazām sāka apšaubīt pati savu veselo saprātu. Viņa skaidri atcerējās, kā izkrāmēja pirkumus no maisiņiem, kā salika produktus pa plauktiem un domās saplānoja ēdienkarti visai nedēļai. Un pēc tam šie produkti pazuda. Klusi, nemanāmi, pa mazam gabaliņam.
– Andri, es nevarēju vienas nakts laikā apēst gandrīz puskilogramu siera, – viņa ienāca istabā, slaukot rokas dvielī. – Un tu arī ne. Mēs abi būtu pārplīsuši. Te notiek kaut kas cits.
Andris beidzot bija izvilcis zeķi no dīvāna apakšas un, stenēdams, vilka to kājā. Kopumā viņš bija labs vīrs: mierīgs, čakls, bez tieksmes meklēt strīdus. Vienīgā viņa vājība, ko pats Andris uzskatīja gandrīz par tikumu, bija viņa māte – Sandra.
– Tu atkal sāc? – viņš pacēla uz sievu nogurušu skatienu. – Uz ko tu tagad mēģini dot mājienu? Ka mums mājās ieviesies kāds mājas gariņš? Vai ka mamma kaut ko paņem? Inese, tas taču ir smieklīgi. Viņa ir gados, viņai ir pensija, viņai pietiek. Viņa atnāk pie mums tikai apliet puķes un pabarot kaķi, kamēr mēs esam darbā. Viņa taču palīdz! Bet tu…
– Es neko neapgalvoju, – Inese viņu pārtrauca, lai gan tieši to viņa bija gribējusi pateikt. – Man vienkārši tas šķiet dīvaini. Produkti pazūd tieši tajās dienās, kad viņa ienāk dzīvoklī. Pagājušajā otrdienā – vesels servelādes stienis. Ceturtdien – vistas fileja, ko biju atlaidinājusi karbonādēm. Tagad siers.
– Varbūt viņa to vienkārši pārlika citur? – Andris piecēlās un sakārtoja kreklu. – Vai arī Tiška aizvilka?
– Kaķis atvēra ledusskapi, izņēma sieru vakuuma iepakojumā un noslēpa? Andri, ieslēdz taču loģiku.
– Labi, es kavēju, – vīrs ātri noskūpstīja viņu uz vaiga, acīmredzami cenšoties aizbēgt no nepatīkamās sarunas. – Vakarā nopirksim tev to sieru. Neuzvelcies. Mamma ir svēts cilvēks, viņa pēdējo kreklu atdotu, bet tu viņu tur aizdomās par zagšanu. Kauns, Inese.
Kad aiz Andra aizvērās dzīvokļa durvis, Inese nolaidās uz krēsla priekšnamā. Kauns viņai patiešām bija. Sandra vienmēr izskatījās pēc pavisam nekaitīgas, dievbijīgas tantītes: vecs mētelis, adīta berete, nebeidzamas runas par asinsspiedienu un dārgām zālēm. Viņa dzīvoja blakus mājā, un viņai bija arī viņu dzīvokļa atslēgu komplekts – “katram gadījumam”, kā savulaik bija uzstājis Andris. Sākumā Inesei pret to nebija iebildumu: ērti, ja pēkšņi plīst caurule vai kāds aizmirst izslēgt gludekli. Tomēr pēdējā laikā šīs iegriešanās bija kļuvušas pārāk biežas.
Inese strādāja par grāmatvedi lielā celtniecības uzņēmumā. Darbs prasīja uzmanību, precizitāti un ieradumu pamanīt sīkumus. Iespējams, tieši profesionālā tieksme savest kopā debetu ar kredītu neļāva viņai mierīgi atmest notiekošajam ar roku. Savu budžetu viņa zināja gandrīz līdz centam. Viņi ar Andri krāja naudu jaunai automašīnai, tāpēc pārtikas izdevumi bija saplānoti ļoti stingri. Taču pēdējo divu mēnešu laikā šī budžeta pozīcija bija uzpūtusies bez jebkāda saprotama iemesla. Nauda pazuda kā ūdens smiltīs, bet ledusskapis tik un tā pastāvīgi izskatījās pustukšs.
Tās pašas dienas vakarā Inese iegriezās lielveikalā. Cenas nevis vienkārši bija augstas – tās koda. Viņa ilgi stāvēja pie gaļas delikatešu letes, svārstīdamās pie cepeša gabaliem. Andrim ļoti garšoja sviestmaizes ar gaļu brokastīs. Beigās, nopūtusies, viņa izvēlējās mazāku gabalu. Taupīt nācās uz sevis rēķina: mīļākā jogurta vietā kefīrs, foreles vietā – lētāka zivs.
Mājās viņa rūpīgi salika pirkumus pa vietām. Šoreiz Inese nolēma pārbaudīt savas aizdomas. Viņa paņēma marķieri un uz dārgās pastētes burciņas apakšas, kā arī uz sviesta paciņas uzlika sīkus, gandrīz nemanāmus punktiņus. Tas viss izskatījās muļķīgi, pat bērnišķīgi, kā neveikla spiegu spēle, tomēr viņai bija nepieciešams uzzināt patiesību.
Nākamās divas dienas pagāja mierīgi. Sandra šajās dienās pie viņiem neiegriezās.