– Simts eiro, – Andris izklāja banknotes uz galda kā spēļu kārtis. – Visam mēnesim. Ar to pietiks.
Es paskatījos uz naudu. Divas piecdesmitnieku banknotes: viena saburzīta, otra gandrīz jauna. Par šo summu bija jānopērk ēdiens, veļas pulveris un ziepes, manas zāles spiedienam, jāapmaksā braucieni un vēl viss tas, ko parasti sauc par dzīvi.
– Bet ja nepietiks? – klusi pajautāju.
– Tad iemācīsies taupīt, – viņš pat neatskatījās. Jau vilka mugurā jaku un taustīja kabatās garāžas atslēgas. – Citi kaut kā dzīvo un nečīkst.
Šos vārdus viņš pirmo reizi pateica pirms astoņiem gadiem: “Pietiek šķiesties.” Toreiz es biju nopirkusi ziemas zābakus par četrdesmit eiro. Par savu naudu, no savas algas. Andris mani pratināja pusotru stundu: kāpēc vajadzēja jaunus, ja vecie vēl turas? Kopš tās dienas katru mēnesi atkārtojās viens un tas pats. Nauda uz galda, noteikta summa, un viņš prom.
Es strādāju par grāmatvedi apsaimniekošanas uzņēmumā. Alga – trīs simti astoņdesmit eiro mēnesī. Nekāda bagātība, bet arī ne tukša kabata. Tikai mana alga īsti nepiederēja man. Katru mēnesi divi simti trīsdesmit eiro aizgāja bankai – par viņa kredītiem. Divi aizdevumi, kurus Andris bija noformējis uz sava vārda. Viens laivai, otrs motoram. Kāpēc maksātāja biju es, tas laikam nevienu neinteresēja.
Tas nenotika vienā dienā. Sākumā viņš palūdza: “Aizdod vienam maksājumam, nākamajā mēnesī atdošu.” Neatdeva. Tad paprasīja vēlreiz. Un pēc tam vēl. Beigās vienkārši pārstāja maksāt. Banka sāka zvanīt man, jo es biju norādīta kā kontaktpersona. Nobijos un samaksāju. Tā tas turpinājās deviņdesmit sešus mēnešus pēc kārtas.
Tajā vakarā viņš atgriezās no garāžas ar garenu kasti rokās. Iepakojums bija spilgts, ar hieroglifiem.
– Kas tas ir? – vaicāju.
– Spinings, – Andris ar abām plaukstām noglāstīja kasti tik saudzīgi, it kā tā būtu dzīvs kaķis. – Karbona. Japāņu. Trīs simti astoņdesmit eiro. Bet tas taču uz gadiem! Ieguldījums.
Trīs simti astoņdesmit eiro. Visa mana mēnešalga. Līdz pēdējam centam. Bet manai dzīvei viņš atvēlēja simtu.
Es stāvēju pie plīts un maisīju zupu no vistas kakliem, jo stilbiņiem budžetā vietas nebija. Karote skrāpējās gar katla dibenu. Galvā skaitļi paši salikās rindās. Grāmatvedes ieradums – rēķināt vienmēr, arī tad, kad neviens to nelūdz.
Trīs simti astoņdesmit – spinings. Divi simti trīsdesmit – kredīts. Simts – man. Viņa alga bija astoņi simti piecdesmit eiro. Kur pazuda atlikušie simt četrdesmit? Degvielā džipam. Pirtī piektdienās kopā ar vīriem. Alū, ko pirka kastēm. Viņa atsevišķajā, ērtajā un labi iekārtotajā dzīvē.
Mana dzīve maksāja simts eiro mēnesī. Lētāk nekā viena spole viņa makšķerei.
Naktī miegs nenāca. Gulēju un klausījos viņa krākšanā. Pēc brīža piecēlos pavisam klusi, aizgāju uz virtuvi un no tālākās atvilktnes izņēmu vecu rūtiņu kladi zaļos vākos – tā vēl bija palikusi no grāmatvedības kursiem. Atšķīru pirmo lapu un uzrakstīju: “2026. gada janvāris. A. kredīta maksājums – 230 €. No manas algas.”
Es neko neizlēmu. Tikai pierakstīju. Nofiksēju faktu.
No rīta bankai naudu nepārskaitīju. Pirmo reizi deviņdesmit sešu mēnešu laikā.
Lietotne bija atvērta. Summa ievadīta. Pirksts karājās virs pogas “Apstiprināt”. Es kādas piecpadsmit sekundes skatījos ekrānā. Tad aizvēru lietotni, ieliku telefonu kabatā un aizgāju uz darbu.
Pēc trim dienām uz viņa telefonu atnāca īsziņa. Andris bija dušā, bet telefons gulēja uz virtuves galda līdzās manai krūzei. Ekrāns iemirdzējās: “Cienījamais klient, saskaņā ar jūsu kredītlīgumu ir konstatēts maksājuma kavējums…”
Es izlasīju un pagriezos pret logu. Viņš iznāca no vannasistabas slapjš, tikai dvielī, paķēra telefonu un ātri pārskrēja tekstam ar acīm. Seja savilkās. Neko nepateica. Acīmredzot nosprieda, ka tā ir kāda bankas kļūda.
Pagāja vēl nedēļa. Parasta nedēļa. Brokastis, darbs, vakariņas. Viņš sev pirka kūpinātu skumbriju par četriem eiro divdesmit gabalā. Es vārīju griķus ar sīpoliem. Sēdējām pie viena galda. Andris šķērēja zivi, novilka tai zeltaino ādiņu, un smarža piepildīja visu virtuvi. Manā šķīvī bija griķi. Bez sviesta, jo sviests bija kļuvis dārgāks, bet simts eiro jau nav bezgalīgi.
Tad sākās strīds par šampūnu.
Es nopirku šampūnu par diviem eiro astoņdesmit. Parastu, no aptiekas. Ne ārzemju, ne modernu – vienkārši tādu, no kura neniezēja galvas āda un blaugznas nebira uz pleciem. Lētos variantus biju mēģinājusi. Trīs dažādas markas. No visiem galva niezēja tā, ka gribējās ar nagiem noplēst ādu.
Andris čeku atrada “Mego” maisiņā. Nevis manā makā, bet maisiņā. Viņš pārbaudīja manus maisiņus. Astoņus gadus pārbaudīja.
– Divi eiro astoņdesmit par šampūnu? – viņš turēja čeku divos pirkstos, it kā tas smirdētu. – Tu vispār esi pie prāta? Ir arī par deviņdesmit centiem. Pilni plaukti lētajos veikalos.
– Man no tā metas kairinājums. Es tev jau skaidroju.
– Muļķības. Pieradīsi. Visi pierod.