— Tu jau pavisam esi zaudējusi kaunu? — Andris pat neatraisīja skatienu no telefona, kad Anna ar somu pār plecu pagāja viņam garām. — Uz kurieni tad taisies?
Viņa apstājās priekšnamā. Pirksti jau bija satvēruši durvju rokturi. Aiz loga decembra vakars sen bija pārvērties melnā naktī, bet dzīvoklī dega vienīgi virtuves gaisma — blāvi dzeltena un nepatīkama, no vecās spuldzes, kuru Andris bija solījis nomainīt vēl oktobrī.
— Es taču eju satikt Ilzi. Mēs jau sarunājām… — Anna iesāka, taču viņš beidzot pacēla galvu no ekrāna un pārtrauca viņu pusvārdā.
— Man nospļauties uz tavu skaistumkopšanas salonu! Vispirms uzklāsi galdu mammas viesiem, un pēc tam vari skriet, kur gribi! — viņš izgrūda caur zobiem. Balsī bija tāds aukstums, ka Anna neviļus atlaida rokturi.
Skaistumkopšanas salons. Viņš vienmēr to izrunāja ar nicinošu pieskaņu, stiepjot vārdus tā, it kā runa būtu par bērna rotaļu, nevis nopietnu ieceri. Taču Anna pēdējo pusgadu šajā plānā bija ielikusi visu — no grāmatvedes algas atlikto naudu, vakarus pēc darba, cerības un spēkus. Ilze jau bija atradusi telpas, pirmdien viņas grasījās parakstīt īres līgumu. Viss beidzot bija gandrīz gatavs.
— Andri, mēs par šo tikšanos vienojāmies jau pirms nedēļas. Es nevarēju zināt, ka tava mamma…
— Tagad zini. — Viņš piecēlās no dīvāna: smagnējs, izstaipītā T kreklā ar kečupa traipu uz krūtīm. Pienāca tuvāk, un Anna sajuta alus smaku. — Būs divpadsmit cilvēki. Mamma pirms stundas piezvanīja. Teica, ka atbrauks Līga ar ģimeni, Juris ar sievu, vēl tante Inese… Īsāk sakot, gatavo galdu. Salātus, uzkodas, visu pārējo. Tu pati saproti.
Divpadsmit cilvēki. Trešdienā. Trīs dienas pirms brīvdienām. Dienā, kad viņai pašai jāstrādā līdz astoņiem vakarā, kad vēl jāiepērkas, jāgatavo ēdiens un jāsavāc šis mūžīgi piegružotais dzīvoklis. Anna ciešāk sažņaudza somas siksnu, un āda zem pirkstiem nepatīkami iečīkstējās.
— Andri, es nevaru atcelt tikšanos. Tas tiešām ir svarīgi. Ja līdz piektdienai neiemaksāsim drošības naudu, mēs pazaudēsim telpas.
Viņš pasmīnēja. Tieši pasmīnēja — sašķiebjot lūpas tā, it kā viņa būtu pateikusi kaut ko apbrīnojami muļķīgu.
— Tu nopietni domā, ka tavs saloniņš ir svarīgāks par ģimeni? Mamma speciāli visus sasauc, viņa grib paziņot… — Andris pēkšņi aprāvās. Taču Anna to pamanīja. Pamanīja, kā viņš apklusa pusvārdā un steigšus novirzīja sarunu citur. — Katrā ziņā tas uz tevi neattiecas. Uzklāsi galdu, un viss.
Anna stāvēja priekšnamā ar somu rokās un juta, kā viņā kaut kas lēni, smagi apgriežas otrādi. Ne pirmo reizi pēdējos mēnešos. Un, ja būt godīgai, ne pirmo reizi pēdējā gada laikā. Andris bija mainījies — vai varbūt vienkārši bija pārstājis izlikties? Agrāk viņš vismaz tēloja, ka klausās. Agrāk pēc dusmu izvirdumiem mēdza atvainoties. Tagad nebija pat tā.
— Labi, — viņa klusi noteica un noņēma somu no pleca.
Andris apmierināti pamāja, it kā viss būtu tieši tā, kā tam jābūt, un atgriezās pie dīvāna. Paņēma pulti, ieslēdza kaut kādu šovu un drīz jau smējās par jokiem, ik pa brīdim iemalkojot alu no skārdenes. Anna aizgāja uz virtuvi un izvilka telefonu.
“Ilze, piedod, šovakar netikšu. Varbūt sazvanāmies rīt?”
Atbilde atnāca gandrīz uzreiz: “Anna, šī jau ir trešā reize mēneša laikā. Kas notiek?”
Kas notiek? Anna paskatījās ārā pa logu. Aiz stikla mirgoja pilsētas gaismas; kaut kur tur cilvēki dzīvoja paši savu dzīvi, satikās, smējās, kala plānus. Bet viņa stāvēja virtuvē frotē halātā, kuru Andris nicīgi sauca par “tantīgu”, un nezināja, ko lai draudzenei atbild.
“Viss kārtībā. Vienkārši esmu nogurusi. Rīt noteikti tiksimies.”
Viņa nolika telefonu uz galda un atvēra ledusskapi. Tas bija gandrīz tukšs — tātad būs jāiet uz veikalu. Divpadsmit cilvēki. Salāti, uzkodas, kaut kas karsts. Varbūt gaļa? Vīramātei garšoja žuljēns, lai gan viņa vienmēr atrada, kam piesieties: te sēnes ne tās, te siers kūst nepareizi.
— Anna! — no istabas uzsauca Andris. — Alus vairs nav?
— Nav! — viņa atsaucās.
— Aizej līdz veikalam!
Anna neatbildēja. Viņa tikai izņēma no skapīša piezīmju kladi un sāka rakstīt produktu sarakstu. Vistas — trīs. Kartupeļi — kādi trīs kilogrami. Burkāni, sīpoli, majonēze, olas… Galvā ātri sakrita aptuvenās izmaksas — kādi piecdesmit eiro noteikti sanāks. Varbūt pat sešdesmit. Bet viņas kartē līdz algai bija palikuši vien sešdesmit pieci eiro.