— Vai tev kauna vairs nemaz nav? — Andris pat nepacēla skatienu no telefona, kad Veronika, pārmetusi somu pār plecu, gāja viņam garām. — Uz kurieni tad kundze sataisījusies?
Viņa sastinga priekšnamā. Pirksti jau bija apvijušies ap durvju rokturi. Aiz loga decembra vakars sen bija pārvērties melnā naktī, bet dzīvoklī dega vienīgi virtuve — blāva, dzeltenīga gaisma no vecās spuldzes, kuru Andris bija solījis nomainīt vēl oktobrī.
— Man ir tikšanās ar Sandru. Mēs jau sarunājām… — Veronika iesāka, taču viņš beidzot atrāvās no ekrāna un viņu pārtrauca.
— Man nospļauties uz tavu skaistumkopšanas salonu! Vispirms saklāsi galdu manas mātes viesiem, un tad vari skriet, kur vien gribi! — viņš nošņāca. Balsī ieskanējās tik ass un auksts tonis, ka Veronika pati nemanot atlaida rokturi.
Skaistumkopšanas salons. Viņš vienmēr to izrunāja tā — ar nicīgu pieskaņu, it kā runa būtu par bērnišķīgu kaprīzi, nevis par viņas nopietnu ieceri. Taču pēdējos sešus mēnešus Veronika šajā plānā bija ieguldījusi visu: no grāmatvedes algas atlikto naudu, vakarus, spēkus un cerības. Sandra jau bija atradusi piemērotas telpas, un pirmdien viņas grasījās parakstīt īres līgumu. Viss bija gandrīz nokārtots.
— Andri, mēs par šo tikšanos vienojāmies jau pirms nedēļas. Es taču nezināju, ka tava mamma…
— Tagad zini. — Viņš piecēlās no dīvāna. Smagnējs, izstaipītā T kreklā, uz kura rēgojās kečupa traips. Pienākot tuvāk, no viņa uzvēdīja alus smaka. — Būs divpadsmit cilvēki. Mamma pirms stundas piezvanīja, teica, ka atbrauks Inese ar ģimeni, Juris ar sievu, vēl tante Līga… Vārdu sakot, sagatavo galdu. Salātus, uzkodas, nu visu, kā pienākas. Pati saproti.
Divpadsmit cilvēki. Trešdienā. Trīs dienas pirms brīvdienām, kad viņai pašai darbā jāsēž līdz astoņiem vakarā, kad vēl jāpērk produkti, jāgatavo ēdiens un jāiztīra šis mūžīgi piekrautais dzīvoklis. Veronika ciešāk satvēra somas siksnu, un āda zem pirkstiem nepatīkami iečīkstējās.
— Andri, es nevaru atcelt tikšanos. Tas ir svarīgi. Ja līdz piektdienai neiemaksāsim drošības naudu, telpas zaudēsim.
Viņš pasmīnēja. Tieši pasmīnēja — savilka lūpas šķībi, it kā viņa būtu pateikusi kaut ko ārkārtīgi muļķīgu.
— Tu nopietni domā, ka tavs saloniņš ir svarīgāks par ģimeni? Mamma speciāli visus sasauc, viņa grib paziņot… — viņš pēkšņi apklusa, bet Veronika to pamanīja. Pamanīja gan nepabeigto frāzi, gan to, cik veikli viņš novirzīja sarunu citur. — Īsāk sakot, tas nav tavs jautājums. Tu klāsi galdu, un viss.
Viņa stāvēja turpat priekšnamā, vēl aizvien turēdama somu, un kaut kas viņā lēni, smagi apvēlās uz otru pusi. Ne pirmo reizi pēdējo mēnešu laikā. Ja godīgi — pat ne pirmo reizi šajā gadā. Andris bija mainījies. Vai arī vienkārši vairs necentās slēpties? Agrāk viņš vismaz izlikās, ka klausās. Agrāk pēc dusmu lēkmēm mēdza atvainoties. Tagad nebija pat tā.
— Labi, — Veronika klusi noteica un noņēma somu no pleca.
Andris apmierināti pamāja, it kā viss būtu tieši tā, kā tam jābūt, un atgriezās pie dīvāna. Paņēma pulti, ieslēdza kaut kādu izklaides raidījumu un smējās par jokiem, ik pa brīdim iedzerdams alu no skārdenes. Veronika tikmēr iegāja virtuvē un izvilka telefonu.
“Sandr, piedod, šovakar netikšu. Varbūt sazvanāmies rīt?”
Atbilde pienāca gandrīz uzreiz: “Veronika, šī ir jau trešā reize mēneša laikā. Kas notiek?”
Kas notiek? Veronika palūkojās logā. Aiz stikla mirgoja vakara pilsētas gaismas; kaut kur tur cilvēki dzīvoja savu dzīvi, satikās, smējās, kaldināja nākotnes plānus. Bet viņa stāvēja virtuvē frotē halātā, kuru Andris nicīgi dēvēja par “tantīgu”, un nezināja, ko lai atbild draudzenei.
“Viss kārtībā. Vienkārši esmu nogurusi. Rīt noteikti tiksimies.”
Viņa nolika telefonu uz galda un atvēra ledusskapi. Tas bija gandrīz tukšs — tātad jāiet uz veikalu. Divpadsmit cilvēki. Salāti, uzkodas, karstais ēdiens. Varbūt kaut kas no gaļas? Vīramātei garšo žuljēns, lai gan viņa vienmēr atrod, par ko piesieties. Te sēnes ne tādas, te siers nekūst pietiekami labi.
— Ver! — Andris uzsauca no istabas. — Alus vairs nav?
— Nav! — viņa atsaucās.
— Aizskrien līdz veikalam!
Veronika neatbildēja. Viņa tikai izņēma no skapīša piezīmju blociņu un sāka rakstīt pirkumu sarakstu. Vistas — trīs gabali. Kartupeļi — kādi trīs kilogrami. Burkāni, sīpoli, majonēze, olas… Galvā pašas no sevis sāka summēties izmaksas: ap piecdesmit eiro noteikti, varbūt pat sešdesmit. Bet viņas kartē līdz algai bija palikuši tieši sešdesmit pieci eiro.