— Kā tas vispār var būt tikai tavs dzīvoklis? Mēs visi te dzīvojam, un tu viena neizlemsi, kam šeit palikt un kam ne! — vīramāte uzsprāga.
— Es jau pateicu: nē, — Anna atkārtoja, ar pēdējiem spēkiem savaldot balsi. — Šis dzīvoklis pieder man. Un es netaisos…
— Tev? — Inese viņu pārtrauca, neticīgi samiedzot acis. — Bet ģimene? Andri, tu dzirdi, ko tava sieva runā?
Anna lēni, gandrīz negribīgi bija atslēgusi durvis. Pulkstenis tuvojās deviņiem. Darbā viņa aizkavējās projekta dēļ, kas bija aprijis visu dienu bez atlikuma. Taču mājās, kā jau pēdējā laikā ierasts, viņu sagaidīja nevis miers, bet skaļas balsis.
— Atkal tik vēlu! — Inese iesaucās, tiklīdz Anna pārkāpa slieksni. — Andris sēž izsalcis!
Anna dziļi ievilka elpu un novilka mēteli. Viņai arvien biežāk šķita, ka šī vairs nav viņas māja, bet sveša teritorija, kurā viņa pati drīkst uzturēties tikai kā ciemiņš.
Pirms pusotra mēneša, kad Andris palūdza uz laiku uzņemt viņa vecākus, kamēr viņu dzīvoklī notiek remonts, Anna piekrita bez ilgas domāšanas. Divas, augstākais trīs nedēļas — kas tur liels? Taču nedēļas slīdēja cita pēc citas, bet vecāki prom netaisījās. Viss pamazām pārvērtās nebeidzamā murgā.
— Labvakar, — Anna klusi noteica, ieejot virtuvē.
Pie galda sēdēja Andris ar Pēteri un blenza televizorā. Inese pie plīts grabināja katlus tā, it kā tie būtu pie kaut kā vainīgi.
— Es taču teicu, lai mājās esi vēlākais septiņos! — vīramāte turpināja pārmetošā tonī. — Pie mums ir kārtība. Esam pieraduši vakariņot laikā!
Anna atvēra ledusskapi un centās neizrādīt, cik ļoti viņu tas viss kaitina.
— Man bija darbs, — viņa atbildēja mierīgi. — Vajadzēja pabeigt svarīgu projektu.
— Darbs, darbs… — Inese nicīgi novilka. — Un par vīru kurš domās? Andri, pasaki viņai pats!
Andris sarāvās krēslā, acīmredzami nesaprazdams, kurā pusē nostāties.
— Anna, varbūt tiešām labāk būtu nākt mājās agrāk? — viņš nomurmināja, izvairoties no sievas skatiena.
Anna saknieba lūpas. Agrāk viņš nekad nebija pārmetis kavēšanos, taču kopš viņa vecāku ierašanās… it kā būtu kļuvis cits cilvēks. Vai varbūt viņai tikai tā likās?
— Pareizi, pareizi, — Pēteris piebalsoja, beidzot atraudams acis no ekrāna. — Sievietei vispirms jādomā par ģimeni. Mūsdienās jau…
Anna sastinga. Cik reižu viņa jau bija dzirdējusi šo “mūsdienās”?
— Tūlīt uztaisīšu vakariņas, — viņa izdvesa un ķērās pie iepirkumu maisiņiem.
— Nepūlies, — Inese atmeta ar roku. — Es visu jau izdarīju. Starp citu, tavus traukus arī pārkārtoju. Tev viss stāvēja pilnīgi nepareizi.
Anna pēkšņi sastindza.
— Kā — pārkārtoji? Tā ir mana virtuve, Inese…
— Tieši tā, tava, — vīramāte pamāja. — Bet lietām jāatrodas saprātīgi. Es tomēr esmu saimniece ar pieredzi.
Anna juta, kā viņā uzvārās dusmas. Viņa paskatījās uz galdu: Andris sēdēja nolaistu galvu, it kā gribētu kļūt neredzams.
— Starp citu, — Inese pēkšņi piebilda, kritiski nopētot sienas, — jums pašiem jau sen vajadzētu remontu. Viss te tāds novecojis.
Anna cieši sakoda zobus.
— Inese, — viņa centās runāt vienmērīgi, — mēs vienojāmies, ka jūs paliksiet pie mums, kamēr jūsu dzīvoklī notiks remonts. Bet tas pat nav sācies. Varbūt būtu laiks par to nopietni padomāt?
— Ak, tas remonts… — Inese nopūtās un paskatījās uz Annu tā, it kā tūlīt gatavotos garam skaidrojumam.