— Omīt, varbūt jūs pavadīt līdz durvīm? — pārdevēja indīgi noteica, nopētot mani no matu galiņiem līdz apaviem. — Šīs drēbes nav domātas pensionārēm. Varbūt jums labāk aiziet uz tirgu?
Es stāvēju pie vitrīnas, kur bija izkārtas kleitas. Vienā rokā turēju somu, uz pleca karājās jaka. Meitene aiz letes skatījās uz mani tā, it kā es būtu prusaks viņas salātos.
— Es tikai paskatīšos, — mierīgi atbildēju.
— Jā, jā, tikai paskatīsieties, — viņa nošņācās. — Mēs tādas labi pazīstam. Sākumā “tikai paskatās”, pēc tam visu piemēra, saburza un aiziet prom tukšām rokām. Te ir butiks, ja saprotat. Nevis lietoto apģērbu bode.
Viņa bija jauna, kādus divdesmit astoņus gadus veca, cieši piegulošā melnā kleitā, ar košu manikīru un augstprātīgu sejas izteiksmi. Uz krūtīm piestiprinātajā nozīmītē bija rakstīts: Laura.
Man prātā pavīdēja doma, ka viņai pat nenāk prātā, ka pirms mēneša es nopirku šo butiku kopā ar visu ēku. Un tagad viņa rupji izturas pret savu priekšnieci.
— Vai drīkstu apskatīt jūsu jaunākos modeļus? — es pajautāju, norādot uz statīvu ar kleitām.
— Jaunumus? — Laura nesteidzīgi pagāja gar vitrīnu, pie reizes sakārtojot pakaramos. — Omīt, jūs esat pārliecināta? Tur viss ir dārgs. Ļoti dārgs. Varbūt jums piemērotāka būtu nocenoto preču nodaļa? Tur ir kaut kas vienkāršāks.
Es piegāju tuvāk un paņēmu rokās zilu kleitu. Audums bija maigs, zīdains, piegriezums — klasisks. Laba manta.
— Cik tā maksā? — vaicāju.
Laura uzmeta acis cenu zīmei un pasmīnēja.
— Seši simti astoņdesmit eiro, — viņa izstiepti novilka. — Bet jums nav jēgas pat skatīties. Skaidrs, ka tas nav jūsu maciņam.
Es neko neatbildēju. Turēju kleitu rokās, aplūkoju šuves, pārbaudīju apdari. Kleita tiešām bija cenas vērta. Iespējams, pat lētāka, nekā varētu būt.
— Es gribētu to pielaikot, — sacīju.
— Nopietni? — Laura pacēla uzaci. — Jūs tiešām saprotat, ka tad, ja kaut ko nosmērēsiet vai saplēsīsiet, būs jāpērk? Mums ir tādi noteikumi. Sešsimt astoņdesmit eiro neviens jums neatlaidīs.
— Saprotu, — es pamāju.
— Nu labi, — pārdevēja paraustīja plecus. — Kā vēlaties. Tikai, ja pārdomāsiet pirkt, sakiet uzreiz. Netērējiet manu laiku velti. Man drīz pusdienu pārtraukums.
Viņa noņēma kleitu no pakaramā un pasniedza man nevērīgi, gluži kā netīru grīdas lupatu.
— Pielaikošanas kabīne tur, stūrī, — viņa pamāja ar galvu. — Un uzmanīgi ar rāvējslēdzēju. Tas ir itāļu, smalks.
Es paņēmu kleitu un iegāju kabīnē. Aizvēru durvis, novilku savas drēbes un uzvilku kleitu. Tā piegulēja nevainojami. Zilais tonis izcēla manas acis, piegriezums noslēpa figūras trūkumus, garums bija tieši tāds, kā vajag. Es pagriezos spoguļa priekšā uz vienu un otru pusi. Skaista kleita. Kvalitatīva. Tā vērta, lai par to maksātu.
Iznācu no kabīnes. Laura sēdēja aiz letes, šķirstīja žurnālu un košļāja košļājamo gumiju. Viņa pat nepiecēla galvu.
— Nu kā? — es jautāju.
Viņa laiski atraisījās no žurnāla un pārlaida man skatienu.
— Principā nav slikti, — viņa novilka. — Jūsu vecumam pat diezgan labi. Lai gan izgriezums, godīgi sakot, ir mazliet par dziļu. Piecdesmit gados jau nevajadzētu tik ļoti izrādīties. Kakla krunciņas, ziniet, nevienu nepadara skaistāku.
Man ir piecdesmit četri gadi. Jā, krunciņas man ir. Bet es par tām nekaunos. Esmu tās nopelnījusi. Katra no tām ir darba, pieredzes un pārvarētu grūtību gads.
— Es ņemšu, — noteicu.
Laura nolika žurnālu malā un iztaisnojās.
— Tiešām? — viņas balsī skaidri ieskanējās neslēpts pārsteigums. — Jūs vispār zināt, cik tā maksā?
— Seši simti astoņdesmit eiro, — atkārtoju. — Jā, es zinu.
Pārdevēja piecēlās, pienāca tuvāk un, samiedzusi acis, sāka mani aplūkot ar pavisam citu ziņkāri.
— Hm, — viņa novilka. — Un ar ko tad maksāsiet? No pensijas pa daļām? Vai mazmeitas sametušās?
Es izņēmu no somas karti un noliku to uz letes.
— Ar šo karti.
Laura paņēma karti, pagrozīja to pirkstos. Ieraudzīja melno plastiku un premium bankas zīmi. Viņa klusi iesmējās.
— O, melnā karte, — viņa sacīja ar tik atklātu sarkasmu, ka to nebija iespējams nepamanīt. — Droši vien atradāt bagātu vīru? Vai kāds turīgs pielūdzējs palīdz?
Viņa apklusa tikai uz mirkli, bet smaids uz lūpām kļuva vēl dzēlīgāks.