– Vai tu vispār esi pie pilna prāta? Kāpēc, pie velna, mana atslēga vairs negriežas?
Andra balss telefona klausulē gandrīz pārgāja spalgā kliedzienā. Viņš smagi elsoja, un pat caur skaļruni varēja dzirdēt, kā kāpņu telpā dobji atbalsojas viņa niknie soļi.
Anna stāvēja priekšnamā, ar muguru piespiedusies pie jaunajām ārdurvīm, kuru vēsais metāls caur drēbēm patīkami dzesēja ādu. Otrā pusē, burtiski pāris plaukstu attālumā, trakoja viņas bijušais vīrs. Caur actiņu bija redzams viņa siluets: seja piesarkusi, jaka vaļā, roka rausta rokturi, bet plecs ik pa brīdim ar niknu grūdienu triecas durvīs.
– Tāpēc, ka es nomainīju slēdzenes, Andri, – Anna atbildēja pilnīgi mierīgi, bez mazākās trīces balsī, vienlaikus skatoties uz savu atspulgu skapja spogulī. – Šorīt bija meistars. Ielika kvalitatīvu seifa tipa mehānismu.
– Ko tu tur murgo? Kādas vēl slēdzenes? – aiz durvīm atskanēja smags būkšķis; acīmredzot Andris bija iesitis pa metāla vērtni ar zābaka purngalu. – Ver vaļā tūlīt pat! Man no balkona jāpaņem ziemas riepas un instrumentu kaste! Un vispār es biju domājis savākt vēl dažas savas mantas.
– Tavas mantas jau ir saliktas, – Anna paskatījās uz četrām lielām rūtainām somām, kas glīti rindojās pie apavu skapīša. – Riepas arī ir koridorā, es tās izripināju no balkona. Maisi ar instrumentiem stāv turpat. Izsauc kravas taksi, es visu nolaidīšu lejā līdz pirmajam stāvam. Vai arī nāc pakaļ pats, bet dzīvoklī tu vairs neienāksi.
– Tu esi jukusi! – vienlaikus ieauroja gan telefons, gan kāpņu telpa. – Tas ir arī mans dzīvoklis! Es te nodzīvoju piecpadsmit gadus! Es taisīju remontu! Es pats savām rokām liku šīs flīzes gaitenī!
Anna klusi, gandrīz nemanāmi pasmīnēja. Viņu joprojām pārsteidza šī īpašā vīriešu atmiņas spēja — atcerēties tikai to, kas pašiem izdevīgi. Dzīvokli viņa bija mantojusi no tantes vēl pirms iepazīšanās ar Andri. Īpašuma dokumentos bija tikai viņas vārds. Savukārt tas slavenais “remonts”, ar kuru bijušais vīrs lielījās pie katras izdevības, patiesībā nozīmēja vien to, ka viņš tiešām bija pielicis flīzes priekšnamā, pa ceļam sabojājot pusi materiāla un noķēpājot ar līmi jauno grīdlīsti. Tapetes līmēja meistaru brigāde, laminātu ieklāja strādnieki, santehniku mainīja speciālisti. Par to visu maksāja Anna no saviem personīgajiem iekrājumiem. Andris tajā laikā kārtējo reizi atradās savā mūžīgajā “sevis meklēšanas” posmā un iztika no gadījuma peļņas.
– Andri, beidz dauzīties, tu biedē kaimiņus, – Anna sakārtoja aiz auss izkritušu matu šķipsnu. – Pēc dokumentiem tas ir mans īpašums. Mēs esam oficiāli šķirti. Visi papīri nokārtoti. Tiesas lēmums ir stājies spēkā. Tev šeit nekad pat deklarācijas nebija, jo pats negribēji izdeklarēties no mammas dzīvokļa kaut kādu komunālo atvieglojumu dēļ. Tātad tiesību uz šo dzīvojamo platību tev ir tieši tikpat daudz, cik mūsu pagalma sētniekam.
Iestājās smags klusums. Caur biezajām tērauda durvīm Anna dzirdēja, kā bijušais vīrs saspringti šņāc.
Viņu šķiršanās nebija notikusi ātri. Tā vilkās ilgi un izsūca spēkus līdz pēdējam. Andris neaizgāja vienkārši nekurienē — viņš aizgāja pie “saprotošās un vieglās” Līgas. Meitene strādāja par administratori fitnesa klubā, uz kuru Andris vakaros bija sācis regulāri doties, it kā lai mazinātu stresu. Līgai bija divdesmit pieci. Viņa skanīgi smējās par viņa nemaz ne smieklīgajiem jokiem un skatījās uz viņu no apakšas uz augšu ar plaši atvērtām acīm. Anna savos četrdesmit divos gados uz vīru skatījās tieši, bez sapņu miglas, un prasīja pavisam vienkāršas lietas: piedalīties ģimenes budžetā un mājas darbos. Protams, šādā salīdzinājumā viņa Andra acīs zaudēja.
Tajā vakarā, kad Andris krāmēja savu pirmo čemodānu, viņš uzvedās ar pārspīlētu augstprātību. Viņš runāja par to, ka dzīve esot tikai viena, ka sadzīve viņu smacējot, ka viņam vajagot lidojumu, iedvesmu un brīvību. Anna neizraudāja ne asaru. Viņa vienkārši stāvēja pie loga, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un vēroja, kā viņš pavirši met somā savus dārgos kreklus — tos pašus, kurus viņa katru rītu bija gludinājusi.
Viņa toreiz domāja, ka līdz ar viņa aiziešanu viss beigsies. Taču Andrim par to bija savs priekšstats. Pārvācies uz īrētu dzīvokli pie savas jaunās mūzas, viņš turpināja izturēties pret Annas mājokli kā pret bezmaksas noliktavu, veļas mazgātavu un ērtu pieturas punktu. Viņš varēja sestdienas rītā bez brīdinājuma iebrāzties iekšā, atslēdzot durvis ar savu atslēgu, ieiet virtuvē ar ielas apaviem, izdzert kafiju, izrakņāt ledusskapi, paņemt makšķerēšanas piederumus un aiziet, atstājot uz galda netīru krūzi.
Sākumā Anna vēl klusēja un pacieta viņa bezkaunīgos ieradumus.