– Mammu, tēti, Andris ar Ilzi sestdien atbrauks pie mums. Paliks uz mēnesi.
Jānis to pateica it kā starp citu. Stāvēja pie ledusskapja, dzēra kefīru tieši no pakas un ar īkšķi ritināja telefonu. Tonis bija tāds, it kā viņš paziņotu, ka rīt līs.
Man rokās bija šķīvis. Es to noliku uz galda. Ļoti lēni un uzmanīgi.
– Uz mēnesi, – es atkārtoju.
– Nu jā. Tētim ir atvaļinājums, mamma jau sen gribēja atbraukt. Andris arī pievienosies ar Ilzi. Būsim visi kopā, – viņš pasmaidīja, pat acis no ekrāna nepaceļot. – Kas tur tāds?
Kas tur tāds. Mēs ar Jāni bijām precējušies septiņus gadus. Šajā laikā viņa radinieki pie mums bija dzīvojuši četras reizes. Katru reizi ilgāk par nedēļu. Katru reizi gandrīz bez brīdinājuma. Nu labi, “gandrīz” – trīs dienas taču skaitās brīdinājums, vai ne?
Es strādāju attālināti par grāmatvedi. Mans kabinets ir astoņi kvadrātmetri blakus guļamistabai. Galds, dators, mapes, dokumenti. Viss izvietots līdz centimetram, jo mūsu dzīvoklī ir tikai divas istabas. Nekāda pils.
– Jāni, – es centos runāt mierīgi. – Mēs esam divi. Istabas ir divas. Kur tu domā izmitināt četrus pieaugušus cilvēkus?
Tikai tad viņš beidzot atrāvās no telefona.
– Nu mamma ar tēti gulēs viesistabā uz dīvāna. Andrim ar Ilzi ieliksim pie tevis kabinetā piepūšamo matraci.
– Un kur es strādāšu?
– Pie virtuves galda, – viņš paraustīja plecus. – Vai guļamistabā. Tev taču ir portatīvais.
Es stāvēju un skatījos uz viņu. Viņš pat nebija pajautājis. Ne “vai tu piekrīti”, ne “kā tev tas šķiet”. Vienkārši nostādīja mani fakta priekšā. It kā dzīvoklis piederētu tikai viņam, bet es būtu kāda piedeva komplektā.
– Tu vismaz varēji to ar mani pārrunāt, – es teicu.
– Ko tur pārrunāt? Tie ir mani vecāki. Ne jau sveši cilvēki.
Ne sveši. Bet arī ne mani. Es ievilku elpu, kādu brīdi to aizturēju un tad izpūtu.
– Labi, – sacīju. – Tad man ir noteikums. Gatavo tu. Uzkop tu. Tie ir tavi viesi, tātad tu arī par viņiem rūpējies.
Jānis iesmējās, it kā es būtu izmetusi veiksmīgu joku.
– Anna, nu ko tu tagad. Mamma pati visu pagatavos. Viņai taču patīk gatavot.
Es neatbildēju. Pusgadu biju atlikusi naudu. Katru mēnesi pa septiņdesmit, astoņdesmit eiro no papildu darbiem, ko ņēmu klāt paralēli pamatdarbam. Vakaros, naktīs. Rēķināju svešas bilances, lai sakrātu atvaļinājumam. Īstam atvaļinājumam – pie jūras, klusumā. Uz atsevišķas kartes jau bija četri simti astoņdesmit eiro.
Mans mazais glābšanās plāns. Toreiz es vēl nezināju, cik drīz tas izrādīsies vajadzīgs.
Sestdien viņi ieradās. Visi četri. Ar trim koferiem, divām somām un maisiņiem no “Maxima” – trīs burkas marinētu gurķu un paka griķu. Acīmredzot dāvana.
Pirmā dzīvoklī ienāca Sandra. Liela auguma sieviete ar gredzeniem uz katra pirksta un balsi, no kuras laikam pat kaimiņu kaķi salēktos. Viņa nopētīja priekšnamu tā, it kā pieņemtu objektu pēc remonta.
– Šauri jums te, – viņa paziņoja “labdien” vietā. – Un tās tapetes… cik tad ilgi vēl. Es jau pagājušajā reizē teicu.
– Labdien, – es atbildēju.
Vīratēvs Valdis, kluss un nemanāms vīrs, man pamāja ar galvu un tūlīt aizslīdēja pie televizora. Jāņa vecākais brālis Andris iespraucās pa durvīm sāniski. Aiz viņa nāca Ilze – smalka, klusa, ar acīm, kas gandrīz vienmēr bija nolaistas grīdā.
Jānis rosījās kā viesnīcas darbinieks. Stiepa koferus, pārbīdīja mēbeles kabinetā, klāja piepūšamo matraci. Matracis aizņēma gandrīz pusi telpas. Manu darba galdu piegrūda tik cieši pie sienas, ka krēslam vairs nebija vietas.
– Es taču šeit strādāju, – virtuvē atgādināju Jānim.
– Nu pastrādāsi pie virtuves galda. Uz laiku. Tikai mēnesi.
Tikai mēnesi. Divi simti četrdesmit darba stundas pie virtuves galda, blakus katliem un vīramātei.
Pirmo dienu es pavadīju pie plīts. Sandra negatavoja. Viņa vadīja procesu. Apsēdās uz taburetes, sakrustoja rokas un sāka komandēt:
– Sīpolu griez smalkāk. Lieli sīpola gabali nav zupa, tie ir samazgas.
– Burkānu rīvē, nevis kapā kubiņos. Kurš tā vispār dara?
– Eļļa nav īstā. Vajag nerafinētu. Jāni, pieraksti, lai sieva nopērk.
Trīs stundas es nostāvēju pie plīts. Bietes, kā parasti, biju izcepusi cepeškrāsnī – tā krāsa saglabājas labāk. Vīramāte pieliecās pie katla, paostīja un saviebās.
– Borščam jābūt tumšam. Šis te ir kaut kāds rozā ūdens.
Es noklusēju. Jānis sēdēja viesistabā ar tēvu un skatījās futbolu. Nosacījums “gatavo tu” bija izdzisis tieši divpadsmit stundu laikā.
Andris ēda kā trīs cilvēki. Vienu šķīvi boršča, tad otru, klāt gandrīz pusmaizi. Ilze tikai bakstīja ar karoti. Sandra ēda un komentēja katru kumosu.
– Pārsālīts, – viņa noteica.
Valdis klusēdams paņēma papildporciju. Es nolēmu to uztvert kā komplimentu.
Pirmās dienas vakarā es nomazgāju traukus pēc sešiem cilvēkiem. Divdesmit divas vienības: šķīvji, krūzes, katli, panna. Jānis skatījās seriālu. Andris krāca uz mana darba laukuma.
Es apsēdos uz gultas guļamistabā un atvēru portatīvo datoru. Man dega steidzams pārskats – klients gaidīja to līdz pirmdienai. Ekrānā atspīdēja lampa, galds bija pārāk zems, tāpēc zem elkoņiem nācās palikt spilvenu.
Aiz sienas Sandra runāja ar Jāni par to, ka “vedekla jau nu varēja arī pasmaidīt”. Es dzirdēju katru vārdu.
– Viņa ir nogurusi, mammu, – teica Jānis.