— Es precēšos ar tavu bijušo vīru. Tāpēc, meitenīt, pienācis laiks atbrīvot dzīvokli, — pašpārliecināti paziņoja mīļākā.
Ilze tikai pirms dažām minūtēm bija iemidzinājusi meitu Madaru. Viņa pati jau gatavojās doties gulēt, lai beidzot izbaudītu retu klusuma brīdi savā mājīgajā dzīvoklī.
Taču tieši tajā mirklī pie durvīm atskanēja zvans. Maigā, melodiskā skaņa paziņoja par negaidītu apmeklētāju.
— Nu, izskatās, ka arī šovakar miers man nespīd, — Ilze ironiski nomurmināja un devās uz priekšnamu.
Aiz durvīm stāvēja neliela auguma jauna sieviete ar īsi apgrieztiem gaišiem matiem un lielām brūnām acīm. Viņa pārāk uzmanīgi pētīja Ilzi, it kā mēģinātu saprast, vai ir nonākusi pareizajā vietā.
— Jā? — Ilze jautāja, viegli saraucot pieri.
— Ak, piedodiet, — svešiniece it kā attapās no savām domām. — Mani sauc Laura.
— Patīkami, — Ilze atbildēja atturīgi, sakrustodama rokas uz krūtīm. — Jūs kādā jautājumā?
— Jā, jā, protams, — viešņa steidzīgi pamāja. — Es esmu Laura.
— To es jau sapratu, — Ilze noteica sausi, un balsī parādījās nepacietīga nots. — Pie lietas.
— Un jūs esat Ilze? — meitene nedroši pārjautāja.
— Tieši tā. Ko jūs vēlējāties?
— Saprotiet… — viņa iesāka gandrīz priecīgi. — Es esmu Andra līgava!
Ilzes uzacis pašas no sevis pacēlās augšup, un acis uz mirkli iepletās.
“Protams. Mans kādreizējais iekarotājs jau paspējis atrast nākamo eksemplāru,” viņa nodomāja, ar vērtējošu skatienu pārslīdot pār Lauru. “Lai gan, godīgi sakot, kāda man daļa gar viņa kolekciju?”
— Es gribēju ar jums parunāt par savu vīru… ak, par līgavaini, — Laura turpināja, neveikli pasmaidīdama.
— Šaubos, vai manas atmiņas jums noderēs. Mēs ar Andri esam šķirti, — Ilze atbildēja uzreiz.
— Es zinu. Andris man visu pastāstīja. Es taču nenācu strīdēties!
Ilze pie sevis rūgti pasmīnēja. “Un kāpēc gan man būtu jāstrīdas? Es vairs neesmu viņa sieva, bet tu… tu man būtībā esi pilnīgi vienaldzīga.”
— Es tikai gribētu dzirdēt no jums, kāds viņš ir. Mans Andris, — Laura sacīja, aizturējusi elpu.
“Mans?” šis vārds Ilzei nepatīkami iedūrās apziņā. “Kādreiz viņš bija mans…”
— Labi. Nāciet iekšā, — Ilze nopūtās.
Viņa ielaida nelūgto viešņu priekšnamā. Patiesībā pašai bija ziņkāre uzzināt, kā tagad dzīvo bijušais vīrs. Pēdējā laikā viņš vairs nezvanīja vispār, tikai regulāri pārskaitīja uzturlīdzekļus.
Ilze uzlika vārīties ūdeni, caurspīdīgajā tējkannā iebēra tēju ar rožu ziedlapiņām, uz paplātes nolika divas krūzes un cepumus, pēc tam visu aiznesa uz viesistabu.
Laura tikmēr cītīgi klīda gar sienām, aplūkoja gleznas, grāmatplauktus un pat ar pirkstiem pieskārās grāmatu muguriņām. Viņa pētīja apkārtni ar gandrīz bērnišķīgu ziņkāri.
— Cik jums te skaisti! Tik plaši… un griesti augsti… Lieli logi, skats uz parku! Es vienmēr esmu sapņojusi par tādu mājokli, — viņa sajūsmināti nopūtās.
— Tātad, ko tieši jūs gribējāt uzzināt? — Ilze vaicāja, noliekot paplāti uz galdiņa.
— Nu… patiesībā visu, — Laura atbildēja izklaidīgi un, jau aizmirsusi par tēju, pienāca pie vienām no durvīm. — Un kas ir tur?
— Tās durvis neveriet, — Ilze asi brīdināja. — Tur guļ mana meita.
— Ak jā, Andris minēja, ka jums ir meita. Kā viņu sauc?
— Madara, — Ilze atbildēja īsi.
— Jā, Madara! — Laura pagriezās un uzreiz devās pie citām durvīm. Pat nepaprasījusi atļauju, viņa tās atvēra un iegāja iekšā.
— Ei, kur jūs lienat?! — Ilze sašutusi iesaucās un steidzās viņai pakaļ.
— Es tikai gribu apskatīt visas istabas, — Laura bezrūpīgi atmeta.
— Paklausieties, aizveriet durvis un nāciet ārā. Tūlīt pat.
— Kāpēc? — Laura apvainoti iepleta acis. — Tas taču ir mans dzīvoklis!
— Ko jūs tikko teicāt? — Ilze nespēja noticēt dzirdētajam.
— Mans dzīvoklis, jā. Es precēšos ar Andri, un viņš man to uzdāvinās. Tātad es… — Laura pagriezās pret Ilzi un ar asu skatienu nomērīja viņu no galvas līdz kājām. — Tātad, meitenīt, tev ir laiks atbrīvot vietu.
— Vai tu vispār dzirdi, ko runā? — Ilze izspieda caur zobiem, ar pūlēm noturot savaldību.
— Mani neinteresē, ko tu par to domā! Es atnācu novērtēt līgavaiņa dāvanu. Negribu pēc kāzām attapties kaut kādā graustā. Bet te… te man derēs, — viņa sāka.
— Pietiek. Izrāde ir beigusies. Lūdzu, nekavējoties pamet manu mājokli, — Ilzes balss noskanēja dzidri un stingri.
— Tu man neteiksi, ko darīt! — Laura atcirta un jau pastiepa roku pēc nākamo durvju roktura.
Ilze strauji pielēca klāt un satvēra sievieti aiz pirkstiem, asi paraudama prom no durvīm. Laura sašūpojās, gandrīz zaudēja līdzsvaru un atkāpās sānis. Ilze piesardzīgi aizvēra durvis.
— Ārā, — viņa nošņāca, jūtot, kā dusmas vārās krūtīs.
— Oho, kāda nikna! Tad klausies uzmanīgi, meitenīt: es tev dodu divas nedēļas. Pēc tam es dzīvošu šeit. Saprati?
No tādas nekaunības Ilzei uz mirkli pat pazuda valoda. Ar tik bezkaunīgiem cilvēkiem viņa nebija saskārusies jau sen.
— Ej prom, — viņa pateica klusi, taču balsī bija ledaina apņēmība.
— Jau eju. Bildes nepaspēju līdz galam apskatīt, bet nekas. Adrese man tagad ir. Atā!
Laura metās pie apaviem, steigā tos uzvilka un, nesagaidījusi, līdz Ilze viņu izstumj ar spēku, izskrēja kāpņu telpā.
— Divas nedēļas! — viņa vēlreiz uzsauca un ātri noskrēja lejup pa kāpnēm.
Ilze aizcirta durvis, atspiedās pret tām ar muguru un sajuta, ka ceļi nodevīgi trīc.
“Kas tas vispār bija?” viņa drudžaini domāja. “Andris taču nevarētu tā rīkoties. Viņš solīja… Vai arī tā ir tikai kārtējās viņa pielūdzējas slimā fantāzija?”
Viņa paskatījās pulkstenī. Bija jau vēls, bet miegs bija pazudis kā nebijis. Vajadzēja zvanīt Andrim. Tomēr pirms tam Ilze ieskatījās Madaras istabā. Meitenīte mierīgi gulēja, cieši apskāvusi savu plīša lācīti. Ilze nevienam neļautu izjaukt viņu mieru. Jo īpaši ne kādai iedomīgai svešiniecei, kura nez kāpēc bija iztēlojusies sevi par šī mājokļa saimnieci.
Daudzdzīvokļu namu logos dega dzeltenīgas gaismas, bet uz ielas jau bija iedegušās laternas, metot garas ēnas pāri ietvei.
Ilze nemierīgi staigāja pa viesistabu turp un atpakaļ. Ar smalkajiem pirkstiem viņa nervozi atglauda no sejas izspūrušās matu šķipsnas. Domas bija samezglojušās, sirds sitās pārāk strauji. Lauras vārdi — bijušā vīra jaunās sievietes vārdi — vēl aizvien atbalsojās galvā.
Dzīvoklis, kurā Ilze dzīvoja kopā ar Madaru, vienmēr bija šķitis drošs un silts. Mīkstais dīvāns ar rakstainiem spilveniem, plaukti ar mīļākajām grāmatām, fotogrāfijas pie sienām — tas viss radīja īstu māju sajūtu. Taču tagad šī mierīgā pasaule pēkšņi likās trausla, it kā to varētu sagraut ar vienu bezkaunīgu paziņojumu.
Viņa skaidri atcerējās vienošanos ar Andri: līdz Madara pabeigs skolu, viņas paliks šeit. Tāpēc viņa “līgavas” paziņojums bija kā pļauka sejā.
Ilze vairs nespēja sevi apturēt. Viņa paķēra telefonu, atrada bijušā vīra numuru un, cieši piespiedusi klausuli pie auss, gaidīja. Pēc vairākiem signāliem atskanēja pazīstama balss:
— Ko? — Andris norūca bez jebkāda sveiciena.
— Kā man to saprast? — Ilze izsprāga, cenšoties runāt klusāk, lai nepamodinātu Madaru. — Pie manis ieradās viena no tavām jaunajām fūrijām un pavēlēja izvākties no dzīvokļa. Tas ir tavs lētais joks vai jauns zemiskuma līmenis?
— Labi, sapratu, — Andris atbildēja. — Galvenais, tikai neuztraucies.
Ilze iegāja virtuvē. Nelielā telpa ar vecām, bet rūpīgi koptām mēbelēm viņai vienmēr bija bijusi kā patvērums. Šoreiz arī tur gaiss šķita smags.
— Neuztraukties? — viņa atkārtoja, ar grūtībām valdīdamās.