— Tu vispār esi zaudējusi mēra sajūtu? — Jānis pat nepacēla skatienu no telefona, kad Anna ar somu pār plecu pagāja viņam garām. — Uz kurieni tad nu taisies?
Viņa apstājās gaitenī kā iemieta. Plauksta jau bija satvērusi durvju rokturi. Aiz loga decembra vakars sen bija pārvērties melnā naktī, bet dzīvoklī dega vienīgi virtuves gaisma — blāvi dzeltena, nepatīkama, no vecas spuldzes, kuru Jānis vēl oktobrī bija solījis nomainīt.
— Man ir tikšanās ar Ilzi. Mēs jau sarunājām… — Anna iesāka, taču viņš beidzot atrāvās no ekrāna un pārtrauca viņu pusvārdā.
— Man nospļauties par tavu skaistumkopšanas salonu! Vispirms uzklāsi galdu mammas viesiem, un tikai pēc tam vari skriet, kur acis rāda! — viņš izgrūda caur zobiem. Balsī ieskanējās tāds ledains tonis, ka Anna neviļus atlaida rokturi.
Skaistumkopšanas salons. Viņš to vienmēr izrunāja tieši tā — ar nicīgu smīnu, izstiepjot vārdus, it kā runa būtu par kādu bērnišķīgu nieku. Taču Annai šī iecere pēdējā pusgada laikā bija kļuvusi gandrīz par visu dzīvi. Viņa tajā lika katru ietaupīto eiro no grāmatvedes algas, vakarus, brīvdienas, ticību sev un nākotnei. Ilze jau bija atradusi telpas, un pirmdien abas grasījās parakstīt nomas līgumu. Viss bija nonācis līdz pēdējam solim.
— Jāni, mēs taču par to vienojāmies jau pirms nedēļas! Es nezināju, ka tava mamma…
— Tagad zini. — Viņš piecēlās no dīvāna. Liels, smagnējs, izstaipītā T kreklā ar kečupa traipu uz vēdera. Pienācis tuvāk, viņš atnesa līdzi alus smaku. — Būs divpadsmit cilvēki. Mamma pirms stundas piezvanīja un pateica, ka atbrauks Inese ar ģimeni, Andris ar sievu, vēl tante Līga… Vārdu sakot, taisi galdu. Salāti, uzkodas, viss pārējais. Tu pati zini, kā vajag.
Divpadsmit cilvēki. Trešdienā. Trīs dienas pirms brīvdienām. Dienā, kad viņai pašai darbā jāsēž līdz astoņiem vakarā, kad vēl jānopērk produkti, jāgatavo ēdiens un jāsakārto šis mūžīgi piekrāmētais dzīvoklis. Anna ciešāk sažņaudza somas siksnu, un āda zem pirkstiem iečīkstējās nepatīkamā skaņā.
— Es nevaru atcelt tikšanos, Jāni. Tas tiešām ir svarīgi. Ja līdz piektdienai neiemaksāsim rokasnaudu, mēs pazaudēsim telpas.
Viņa sejā parādījās smīns. Ne smaids, bet tieši smīns — šķībs, nicīgs, tāds, it kā viņa būtu pateikusi kaut ko neiedomājami muļķīgu.
— Tu nopietni domā, ka tavs mazais saloniņš ir svarīgāks par ģimeni? Mamma speciāli visus sasauc kopā, viņa grib paziņot… — Jānis pēkšņi aprāvās. Anna to pamanīja. Pamanīja, kā viņš apklusa teikuma vidū un pārāk strauji pagrieza sarunu citā virzienā. — Īsāk sakot, tas uz tevi neattiecas. Tu uzklāsi galdu. Punkts.
Anna vēl arvien stāvēja gaitenī ar somu rokās, un kaut kur dziļi krūtīs lēnām sakustējās smags, tumšs kamols. Tas nebija pirmo reizi pēdējos mēnešos. Ja godīgi — pat ne pirmo reizi šajā gadā. Jānis bija mainījies. Vai varbūt viņš vienkārši bija pārstājis izlikties? Agrāk viņš vismaz tēloja, ka klausās. Agrāk pēc dusmu izvirdumiem mēdza atvainoties. Tagad nebija palicis pat tas.
— Labi, — viņa klusi noteica un noņēma somu no pleca.
Jānis apmierināti pamāja, it kā strīds būtu atrisināts tieši tā, kā tam vajadzēja beigties, un aizgāja atpakaļ pie dīvāna. Paņēma pulti, ieslēdza kādu trokšņainu šovu un sāka smieties par jokiem, ik pa brīdim piedzerot alu no skārdenes. Anna tikmēr iegāja virtuvē un izvilka telefonu.
“Ilze, piedod, šovakar netikšu. Varbūt rīt sazvanāmies?”
Atbilde parādījās gandrīz uzreiz: “Anna, šī jau ir trešā reize mēneša laikā. Kas notiek?”
Kas notiek? Anna pacēla acis pret logu. Aiz stikla mirguļoja pilsētas vakara gaismas. Kaut kur cilvēki dzīvoja savu dzīvi — satikās, smējās, kaut ko iecerēja, gāja uz priekšu. Bet viņa stāvēja virtuvē frotē halātā, kuru Jānis mēdza saukt par “tantīgu”, un nespēja izdomāt, ko lai atbild draudzenei.
“Viss kārtībā. Vienkārši esmu nogurusi. Rīt noteikti tiksimies.”
Viņa nolika telefonu uz galda un atvēra ledusskapi. Tas bija gandrīz tukšs. Tātad būs jāiet uz veikalu. Divpadsmit viesi. Salāti, uzkodas, karstais ēdiens. Varbūt kaut kas no gaļas? Vīramātei garšoja žuljēns, lai gan viņa vienmēr atrada, kam piesieties — reizēm sēnes neesot īstās, reizēm siers kūstot nepareizi.
— Anna! — no istabas uzkliedza Jānis. — Alus vēl ir?
— Nav! — viņa atsaucās.
— Aizskrien līdz veikalam!
Anna neatbildēja. Viņa tikai izņēma no skapīša pierakstu kladi un sāka veidot produktu sarakstu. Vistas — trīs. Kartupeļi — kādi trīs kilogrami. Burkāni, sīpoli, majonēze, olas… Galvā pašas no sevis sāka summēties izmaksas — sanāks ap piecdesmit eiro. Varbūt pat sešdesmit. Bet viņas kartē līdz algai bija palikuši vien kādi sešdesmit pieci eiro.