Anna jau no paša rīta nojauta, ka šī diena nebūs viegla. Jānis staigāja pa dzīvokli kā uzvilkts: pārbīdīja krēslus, skaitīja šķīvjus, pārbaudīja glāzes un ik pa brīdim kaut ko pārlika no vienas vietas uz otru. Viņa radi nekad nenāca pa vienam. Parasti ieradās vesels pulks: māsa Inese ar vīru Andri, tante Astra, brālēns Edgars ar sievu. Un katru reizi Anna savās mājās jutās nevis kā saimniece, bet kā sveša īrniece, kuru piecieš tikai tāpēc, ka tā pieklājīgi pienākas.
— Varbūt šoreiz varētu bez viņiem? — viņa klusi ieminējās, griežot salātus. — Nosvinētu trijatā. Mierīgi, silti, bez kņadas.
Jānis pat nepacēla skatienu no avīzes.
— Anna, nu ko tu atkal. Mēs taču vienmēr svinam kopā. Tie ir mani cilvēki. Ģimene.
“Ģimene,” Anna rūgti nodomāja. Viņam varbūt. Viņai tie bija ļaudis, kuri uzskatīja viņas dzīvokli par savu teritoriju, ledusskapi — par kopīgu mantu, bet pašu Annu — par cilvēku, kam jāapkalpo un jāsmaida.
Tieši divos atskanēja durvju zvans. Pirmā, kā jau ierasts, iekšā ienesās Inese — skaļa, pārlieku pašpārliecināta un bez mazākās vēlmes ievērot svešas mājas robežas. Četrdesmitgadīga sieviete ar krāsotiem matiem un paradumu runāt tā, it kā visi būtu mazliet nedzirdīgi, viņa tūlīt devās taisni uz virtuvi.
— Jānīt, sveiks! — Inese noskūpstīja brāli uz vaiga un bez kavēšanās atrāva ledusskapja durvis. — Vai, kas tad jums te tik tukšs? Anniņ, kur kūka? Es domāju, ka būsi uzcepusi kaut ko īpašu.
— Kūka ir kastē uz galda, — Anna savaldīgi atteica, turpinādama likt salātus šķīvjos.
— Veikalā pirkta? — Inese saviebās. — Nu, Anniņ, rokas taču tev ir. Varēji jau pati mazliet pacensties.
Aiz viņas ienāca Andris, Ineses vīrs — zema auguma vīrietis ar atkāpušos matu līniju un mūžīgi neapmierinātu sejas izteiksmi. Viņš bez sveicieniem iegāja istabā, ar vērtējošu skatienu pārlaida acis mēbelēm un iesēdās krēslā.
— Jāni, kad jūs beidzot nomainīsiet dīvānu? — viņš uzsauca no istabas. — Galīgi izsēdēts. Sēdēt neērti.
Pēdējā uz sliekšņa parādījās tante Astra — kalsna sieviete ap sešdesmit, ar asu zodu un vēl asākiem komentāriem. Viņa vienmēr ienāca tā, it kā kāds personīgi būtu uzaicinājis viņu sakārtot citu dzīves.
— Ak, Anniņ, mīļā, — viņa nopētīja virtuvi, — kāpēc tev izlietne nespīd? Un dvieļi arī tādi pelēcīgi. Sievietei par māju jārūpējas, jo māja ir viņas seja.
Anna savilka rokas dūrēs, tomēr neatbildēja. Jānis pienāca no mugurpuses un uzlika viņai plaukstu uz pleca. Tam vajadzēja nomierināt, bet šis žests tikai vēl vairāk sakaitināja.
— Nu, tante Astra, nāciet pie galda, — viņš sacīja samierinošā balsī. — Anna ļoti centās, tik daudz ko pagatavojusi.
Pie galda sākās tas, ko Anna pie sevis jau sen sauca par “ģimenes tiesu”. Inese paņēma salātus un pēc pirmās dakšiņas uzreiz savilka lūpas.
— Kaut kā pliekani. Anniņ, sāli nevajag žēlot, vīriešiem patīk, ja ēdienam ir garša. Un majonēzes arī par maz. Sauss.
— Es jau vakar Jānim teicu, — Inese iesāka, un Anna saprata, ka ar to kritika vēl tikai sākas.