ka jums abiem nemaz nenāktu par ļaunu uztaisīt remontu, — sarunā nekavējoties iesaistījās tante Astra. — Tapetes jau pavisam zaudējušas krāsu. Un vispār jaunai ģimenei būtu jādomā ne tikai par šodienu, bet arī par to, kā dzīvos tālāk.
Anna klusējot turpināja ēst salātus. Viņa mēģināja norīt ne tikai ēdienu, bet arī katru dzēlīgo piezīmi, kas bira pār galdu kā sīki, asi akmentiņi. Taču tad, kad galdā tika celts karstais ēdiens — viņas īpašā vista krējuma mērcē —, tante Astra nogaršoja gabaliņu, uzreiz saviebās un skaļi noteica:
— Godīgi sakot, brīnums, ka ar tādām pavāres spējām tevi vispār kāds apprecēja. Vista bez garšas, mērce kā ūdens. Mūsu laikā meitenēm jau no mazām dienām mācīja, kā jāgatavo.
Inese iesmējās, it kā tas būtu nevainīgs joks.
— Nu, Astra, neesi tik skarba. Toties Anniņa mums slaidiņa. Lai gan… pat pārāk. Tu, Anna, izskaties kaut kā neveselīgi. Varētu kādus piecus, septiņus kilogramus klāt dabūt. Citādi tāda vārga, it kā jums nebūtu naudas normālai pārtikai.
Andris nolika dakšiņu uz šķīvja malas un pēkšņi, ar cilvēka pārliecību, kurš atklājis kaut ko ļoti svarīgu, paziņoja:
— Es tikko iegāju vannasistabā. Starp flīzēm šuvēs pelējums. Anna, tādām lietām ir jāseko līdzi. Tā taču ir netīrība. Saimniecei tādas lietas jāredz pirmajai.
Tajā brīdī Annas galvā kaut kas it kā noklikšķēja. Ne skaļi, ne pēkšņi, bet neatgriezeniski. Viņa lēnām piecēlās no krēsla un juta, kā krūtīs ceļas viss tas, ko viņa bija apspiedusi ne vienu mēnesi vien. Drīzāk — gadus. Jānis apjucis pacēla acis.
— Anna, kur tu ej?
Viņa pārlaida skatienu visiem pie galda sēdošajiem. Inese ar savu pašapmierināto smīnu. Andris, lepns par kārtējo atrasto trūkumu. Tante Astra ar mūžīgi savilkto, neapmierināto seju. Un pēkšņi Annai kļuva pilnīgi skaidrs — viņa vairs negrib ne izlikties, ne ciest.
— Ziniet ko, — viņa sacīja klusi, tomēr katrs vārds noskanēja asi un skaidri. — Pietiek. Viss.
Anna aizgāja līdz priekšnama durvīm un plaši tās atvēra.
— Lai jūsu kāja šeit vairs nespertu soli. Jūs man neesat nekāda ģimene.
Šie svētki bija kļuvuši par pēdējo pilienu. Tieši tajā mirklī Anna beidzot piespieda citus rēķināties ar viņu un viņas robežām.
Istabā iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā virtuvē tikšķ pulkstenis. Pirmā attapās Inese.
— Anniņ, tu ko, prātu esi zaudējusi? Mēs taču esam ģimene!
— Ģimene? — Anna iesmējās, bet tajos smieklos nebija ne kripatas prieka. — Ģimene ir tad, kad cilvēki ciena viens otru. Jūs gadiem nākat manā mājā, ēdat ēdienu, ko es gatavoju, izķidājat katru sīkumu un vēl uzskatāt, ka tā tam jābūt.
Jānis piecēlās no krēsla. Viņš izskatījās apjucis un vienlaikus izbiedēts.
— Anna, nomierinies. Viņi jau to nesaka ļauni…
— Ne ļauni? — Viņa pagriezās pret vīru, un Jānis pirmo reizi viņas acīs ieraudzīja to, ko līdz šim bija izvēlējies neredzēt: nogurumu, sāpes un stingru apņēmību. — Jāni, ja tu tagad pateiksi kaut vienu vārdu viņu aizstāvībai, vari doties prom kopā ar saviem radiem. Šīs ir manas mājas, un es vairs neļaušu ar sevi tā izturēties.
Viņš jau pavēra muti, lai kaut ko atbildētu, taču, sastapies ar Annas skatienu, lēnām to aizvēra.
Tante Astra sašutusi sacēla balsi:
— Kā tu vispār uzdrīksties! Mēs esam vecāki, pieredzējušāki! Jaunatne pavisam kaunu pazaudējusi!
— Ārā! — Anna stāvēja pie atvērtajām durvīm un nenovērsa acis no viņiem. — Tūlīt pat prom no manām mājām!
Inese piecēlās, smagi elpodama no aizvainojuma.
— Jāni, tu taču neļausi viņai tā ar mums runāt.