— Jānis te neko ne atļaus, ne aizliegs, — Anna viņu pārtrauca, balsij neļaujot nodrebēt. — Šis lēmums nepieder viņam. Tās ir manas mājas, mana pacietība, un tā ir izsmelta līdz pēdējam pilienam.
Radi sāka vākties prom negribīgi, it kā katrs solis uz durvju pusi viņiem būtu pazemojums. Andris zem deguna īgni bubināja kaut ko par “jaunām muļķēm”, tante Astra ar pārmetošu skatienu grozīja galvu, bet Inese vēl ejot mēģināja kaut ko steidzīgi iestāstīt brālim. Jānis neatbildēja. Viņš tikai klusēja un skatījās uz sievu.
Kad aiz viņiem beidzot aizvērās durvis, dzīvokli pārņēma savāds, gandrīz neticams klusums. Anna atspiedās ar muguru pret durvīm un uz mirkli aizvēra acis, it kā tikai tagad būtu atļāvusi sev ieelpot.
— Anna… — Jānis iesāka piesardzīgi.
— Nē. Tagad klausīsies tu, — viņa atvēra acis un paskatījās tieši uz viņu. — Piecus gadus es noriju viņu rupjības. Piecus gadus klausījos, ka esmu slikta sieva, slikta saimniece, slikti gatavoju. Piecus gadus ļāvu viņiem ložņāt pa mūsu skapjiem, apspriest mēbeles, dzīvokli, manu izskatu, manu dzīvi.
Jānis spēra soli tuvāk, nedrošs un samulsis.
— Viņi taču negribēja tevi sāpināt. Viņi vienkārši tādi ir…
— Viņiem ir tāds raksturs, bet man ir robežas, — Anna pateica stingri. — Un, ja tu gribi, lai mūsu laulība turpinās, tev šīs robežas būs jāņem vērā.
Viņa aizgāja uz istabu un sāka novākt galdu. Pirksti no sasprindzinājuma vēl drebēja, tomēr kaut kur dziļi iekšā bija parādījies neparasts vieglums. It kā no pleciem būtu novelts akmens, kas gadiem spiedis arvien smagāk.
— Es tev neliedzu ar viņiem tikties, — viņa turpināja, liekot šķīvjus kaudzītē. — Satiecies, kur vēlies. Kaut vai katru dienu. Bet šajās mājās neviens vairs man nenorādīs, kā dzīvot, ko gatavot un kā man jāizskatās.
Jānis klusēdams palīdzēja novākt traukus. Vairākas reizes viņš jau pavēra muti, it kā gribētu ko sacīt, taču vārdi neatradās. Beidzot viņš apstājās ar šķīvju kaudzīti rokās.
— Anna, es… es tiešām nesapratu, ka tev tas ir tik smagi.
Viņa pacēla skatienu.
— Saprati. Vienkārši tev bija ērtāk izlikties, ka viss ir kārtībā, nekā stāties pretī viņu neapmierinātībai.
Viņš nolika šķīvjus uz galda un pienāca tuvāk.
— Piedod man. Patiesi. Es domāju, ka tevi vienkārši nogurdina troksnis, rosība, viņu uzvedība… Es nesapratu, ka runa ir par cieņas trūkumu.
Anna apstājās un noslaucīja rokas dvielī.
— Jāni, es negrasos kļūt par ideālu sievu pēc viņu mērauklas. Un es vairs neklusēšu, kad mani apvaino manās pašas mājās. Ja viņi nespēj izturēties pret mani kā pret cilvēku, tad lai nenāk.
— Bet ja viņi… ja viņi pēc tam vairs negribēs ar mani runāt? — viņš pajautāja klusi, gandrīz bikli.
Anna paraustīja plecus.
— Tas būs viņu lēmums. Tavs lēmums būs cits — izvēlēties starp viņiem un mani.
Viņi stāvēja virtuvē starp gandrīz neskartiem svētku galda ēdieniem, un Jānis pēkšņi saprata, ka šī nav tukša frāze. Tā tiešām bija izvēle. Ne gluži starp radiem un sievu, bet starp veco ieradumu bēgt no konfliktiem un gatavību aizstāvēt cilvēku, kuru mīli.
— Labi, — viņš pēc ilga klusuma sacīja. — Es ar viņiem parunāšu.
— Nepietiek tikai parunāt, — Anna viņu izlaboja. — Tev viņiem ir jāpaskaidro.