Pirms nāvessoda izpildes viņa astoņus gadus vecā meitiņa pieliecās pie tēva un iečukstēja kaut ko tādu, ka apsargi uz mirkli sastinga kā zemē iemieti. Bet pēc nepilnas diennakts visai pavalstij nācās apturēt notiekošo…
Tieši pirms tam, kad notiesāto bija paredzēts nogalināt ar nāvējošu injekciju, nāvinieku kamerā esošais vīrietis izteica savu pēdējo vēlēšanos: viņš gribēja vēlreiz ieraudzīt meitu, kuru nebija drīkstējis apskaut veselus trīs gadus.
Tas, ko bērns viņam pateica ausī, satricināja spriedumu, kas bija pasludināts pirms pieciem gadiem, izgaismoja korupciju tiesu sistēmas augstākajos līmeņos un atklāja noslēpumu, kam neviens nebija gatavs.
Sienas pulkstenis rādīja sešus no rīta, kad apsargi atslēdza Jāņa Bērziņa kameras durvis. Pēdējos piecus gadus viņš bija pavadījis Teksasas Hantsvilas cietuma nāvinieku korpusā.
Visus šos gadus Jānis bija atkārtojis savu nevainību aukstajām betona sienām, taču tās, protams, nekad neatbildēja. Tagad, kad līdz noteiktajam nāvessoda brīdim bija palikušas vien dažas stundas, viņam bija atlikusi tikai viena lūgšana.
— Es gribu redzēt savu meitu, — viņš izdvesa aizsmakušā balsī. — Tikai vienu reizi. Lūdzu, ļaujiet man pirms beigām satikt Annu.
Viens no sargiem uzlūkoja viņu ar klusu līdzjūtību. Otrs tikai noraidoši pakratīja galvu.
Tomēr šis lūgums nonāca līdz cietuma priekšniekam Mārim Ozoliņam — sešdesmitgadīgam dienesta veterānam, kurš bija uzraudzījis vairāk nāvessodu, nekā pats vēlētos atcerēties.
Jāņa lieta viņam allaž bija šķitusi nemieru raisoša. Pierādījumi izskatījās nevainojami: pirkstu nospiedumi uz ieroča, asinis uz apģērba, kaimiņa liecība, ka tajā naktī viņš redzējis Jāni izejam no mājas.
Un tomēr Jāņa acis nekad nelīdzinājās slepkavas acīm.
Pēc ilga klusuma Ozoliņš beidzot deva rīkojumu:
— Atvediet bērnu.
Pēc trim stundām cietuma stāvlaukumā lēni ieripoja balta valsts automašīna.