No automašīnas izkāpa sociālā darbiniece, cieši turot pie rokas astoņgadīgu meitenīti ar gaišiem matiem un neparasti nopietnām zilām acīm.
Anna Bērziņa pa cietuma gaiteni gāja bez asarām. Viņa nedrebēja, neskatījās apkārt un neizdvesa ne skaņas. Pat ieslodzītie, kas parasti svilpa vai kaut ko izkliedza, pēkšņi apklusa, kad mazā meitene pagāja viņiem garām.
Apmeklētāju telpā pie galda sēdēja Jānis. Rokas viņam bija saslēgtas roku dzelžos, ķēde piestiprināta pie galda malas. Viņš izskatījās krietni novājējis, daudz bālāks nekā Annas atmiņās, un uz viņa auguma karājās izbalējis oranžs cietumnieka tērps.
— Mana mazā meitiņ… — viņš izdvesa čukstus, un acīs tūlīt saskrēja asaras.
Anna tuvojās lēni. Viņa nemetās viņam pretī. Nesāka raudāt.
Viņa vienkārši apstājās viņa priekšā.
Un tad apskāva tēvu.
Veselu minūti telpā neatskanēja neviens vārds.
Pēc tam Anna pieliecās pie viņa auss un klusi iečukstēja kaut ko tādu, ko nedzirdēja neviens cits.
Tas, kas notika nākamajā mirklī, lika sastingt visiem apsargiem telpā.
Jāņa seja kļuva pelnu pelēka. Viņa ķermenis sāka trīcēt no galvas līdz kājām. Viņš pavērās meitā, un viņa skatienā vienlaikus iedegās šausmas un pēkšņa, gandrīz neticama cerība.
— Tu esi pārliecināta? — viņš jautāja aizlūzušā balsī.
Anna pamāja ar galvu.
Jānis pielēca kājās tik strauji, ka krēsls ar skaļu blīkšķi apgāzās uz grīdas.
— Es neesmu vainīgs! — viņš iekliedzās. — Tagad es varu to pierādīt!
Apsargi metās viņam virsū, domādami, ka viņš mēģina pretoties. Taču Jānis necīnījās ar viņiem. Viņš raudāja. Nevis klusi, bet smagi un izmisīgi, citādi nekā visos šajos piecos bezcerības gados.
Komandieris Ozoliņš visu vēroja drošības monitora ekrānā.
Kaut kas bija mainījies.
Nepagāja pat stunda, kad viņš pieņēma lēmumu, kas varēja sagraut visu viņa karjeru. Viņš piezvanīja Teksasas ģenerālprokurora birojam un pieprasīja nāvessoda izpildes atlikšanu uz 72 stundām.
— Kādi vēl jauni pierādījumi? — balss klausulē asi noprasīja.
Ozoliņš skatījās uz ekrānā apturēto kadru — Annas seju.
— Bērns, kurš bija kaut ko redzējis.