— Un man sāk šķist, ka aiz restēm nonācis nepareizais cilvēks, — Ozoliņš piebilda klusāk.
Tikmēr vairāk nekā trīssimt kilometru tālāk, Dalasas piepilsētā, sešdesmit astoņus gadus vecā pensionētā aizstāvības advokāte Sandra Kalniņa gandrīz izlaida no rokām kafijas krūzi, kad ekrānā ieraudzīja ziņu sižetu.
Karjeras pašā sākumā viņai reiz nebija izdevies izglābt nevainīgu cilvēku. Šī neveiksme bija kļuvusi par ēnu, kas viņu vajāja gadu desmitiem.
Un, ieraugot televīzijā Jāņa Bērziņa acis, Sandra tajās atpazina to pašu skatienu.
Jau pēc dažām stundām viņa bija iegrimusi lietas materiālos par Jāņa sievas slepkavību, kas bija notikusi pirms pieciem gadiem.
Atrastais viņu satricināja.
Prokurors, kurš panāca Jāņa notiesāšanu un kurš tagad bija tiesnesis Edgars Liepiņš, izrādījās saistīts ar Jāņa jaunāko brāli Andri Bērziņu personīgos biznesa darījumos. Tieši Andris neilgi pēc Jāņa aresta bija mantojis lielāko daļu vecāku īpašuma.
Vēl dīvaināk šķita tas, ka Ilze Bērziņa dažas nedēļas pirms nāves bija sākusi pētīt finanšu pārskatus un juridiskus dokumentus.
Sandra lēnām lika kopā pavedienus, kurus citi bija izvēlējušies neredzēt.
Pa to laiku Anna pēc cietuma apmeklējuma bija gandrīz pilnībā noslēgusies sevī. Valsts bērnunamā, kur viņa jau pusgadu dzīvoja tēvoča Andra aizbildnībā, meitene vairs nerunāja. Viņa izteicās tikai zīmējumos.
Viens no tiem izcēlās īpaši.
Uz lapas bija māja. Sieviete gulēja uz grīdas. Virs viņas bija pieliecies vīrietis zilā kreklā. Bet gaitenī slēpās vēl viena, pavisam maza figūra.
Jānim nekad nebija piederējis zils krekls.
Toties Andris tādu valkāja gandrīz vienmēr.
Līdz nāvessoda izpildei bija palikušas mazāk nekā trīsdesmit stundas, kad Sandra saņēma zvanu no vīrieša, kurš piecus gadus tika uzskatīts par pazudušu, — ģimenes bijušā dārznieka Arta Vanaga.
— Es redzēju, kas tajā naktī notika, — viņš sacīja.