Pirms nāvessoda izpildes astoņgadīgā meita tēvam klusi iečukstēja dažus vārdus. Tie lika apsargiem sastingt kā iemietiem, bet pēc divdesmit četrām stundām visai valstij nācās apturēt notiekošo.
Brīdi pirms tam, kad ar nāvējošu injekciju bija paredzēts izpildīt spriedumu, uz nāvi notiesātais vīrietis izteica pēdējo lūgumu. Viņš vēlējās ieraudzīt savu mazo meitu — bērnu, kuru nebija drīkstējis apskaut jau trīs gadus.
Tas, ko meitene pēc tam iečukstēja viņam ausī, satricināja pirms pieciem gadiem pasludināto spriedumu, atsedza korupcijas tīklu pašos tieslietu sistēmas augstākajos slāņos un iznesa gaismā noslēpumu, kam neviens nebija gatavs.
Pie sienas piestiprinātais pulkstenis rādīja sešus no rīta, kad apsargi atslēdza Jāņa Bērziņa kameras durvis. Pēdējos piecus gadus viņš bija pavadījis Teksasas Hantsvilas cietuma nāvinieku blokā.
Visu šo laiku Jānis bija kliedzis par savu nevainīgumu aukstajām betona sienām, taču tās nekad neatbildēja. Tagad, kad līdz noteiktajai soda izpildei bija atlikušas vairs tikai dažas stundas, viņam bija palikusi viena vienīga vēlēšanās.
— Es gribu redzēt savu meitu, — viņš aizsmakušā balsī sacīja. — Tikai vienu reizi. Lūdzu, ļaujiet man satikt Annu, pirms viss beidzas.
Viens no apsargiem paskatījās uz viņu ar līdzjūtību. Otrs tikai noraidoši pakratīja galvu.
Tomēr lūgums nonāca uz cietuma priekšnieka Jura Liepiņa galda. Viņš bija sešdesmit gadus vecs veterāns, kurš bija uzraudzījis vairāk nāvessodu izpildes, nekā pats vēlējās atcerēties.
Jāņa lieta viņu nekad nebija atstājusi mierā. Pierādījumi šķita nevainojami: pirkstu nospiedumi uz ieroča, asinis uz apģērba un kaimiņa liecība, ka tajā naktī viņš redzējis Jāni izejam no mājas.
Un tomēr Jāņa acīs Liepiņš nekad nebija saskatījis slepkavu.
Pēc ilgas, smagas klusuma pauzes viņš deva rīkojumu:
— Atvediet bērnu.
Pēc trim stundām cietuma stāvlaukumā lēni ieripoja balts valsts dienesta automobilis.