— Dzīvokli pārdosim, un punkts! — vīramāte paziņoja brokastu laikā tādā tonī, it kā ar vienu vienīgu frāzi jau būtu izlēmusi, kas notiks ar īpašumu, ko Ilze bija mantojusi no vecmāmiņas.
— Pārdosiet šo dzīvokli, un viss! — Inese ar tādu troksni nolika krūzi uz galda, ka vitrīnas stikla durtiņas pat nodrebēja. — Nav nekādas jēgas jums abiem spiesties divistabu dzīvoklī, ja var nopirkt normālu trīsistabu dzīvokli jaunajā projektā.
Ilze sastinga ar karoti pusceļā pie mutes. Vēl pirms mirkļa parastās brokastis viņu mazajā virtuvē pēkšņi pārvērtās par mīnu lauku. Viņa paskatījās uz vīru, cerot vismaz uz kādu reakciju, taču Jānis mierīgi smērēja sviestu uz maizes un darīja visu, lai tikai nesatiktos ar viņas skatienu.
Inese turpināja runāt tā, it kā nejustu gaisā sabiezējušo spriedzi. Vai arī ļoti labi juta, bet izvēlējās to ignorēt.
— Es jau esmu sazvanījusi mākleri. Rīt viņa atnāks, apskatīs dzīvokli un pateiks cenu. Pēc tam pircējs atradīsies ātri — rajons labs, satiksme ērta, viss tepat blakus.
— Pagaidiet, — Ilze beidzot nolika karoti. — Par kuru dzīvokli jūs runājat? Ko jūs vispār esat izlēmusi?
Vīramāte uz viņu paskatījās ar tādu izteiksmi, it kā Ilze nespētu saprast visvienkāršākās lietas.
— Par jūsu dzīvokli, protams. Par šo. To, ko tev atstāja vecmāmiņa. Kāpēc jums dzīvot vecā, nolietotā mājā, ja varat pārcelties uz jaunu un kārtīgu mājokli?
Ilze juta, kā dusmas viņā sāk vārīties. Šis dzīvoklis, ko vecmāmiņa viņai bija novēlējusi pirms trim gadiem, bija vienīgais īpašums, kas patiešām piederēja tikai viņai. Neliels, bet silts un mājīgs divistabu dzīvoklis senā mājā ar augstiem griestiem un biezām sienām. Ilze mīlēja katru tā stūri, katru palodzi, katru skrāpējumu parketā.
— Inese, tas ir mans dzīvoklis, — viņa pateica stingri. — Un es negrasos to pārdot.
— Kā tas ir — tavs? — vīramāte sašutumā teju vai iešņācās. — Jūs taču esat ģimene! Kas pieder tev, tas pieder arī Jānim. Un kas pieder Jānim, tas ir ģimenes kopīgais labums. Vai ne, dēliņ?
Jānis beidzot pacēla acis no šķīvja.
— Mammu, varbūt parunāsim par to vēlāk…
— Ko nozīmē — vēlāk? — Inese uzreiz pacēla balsi. — Es jau visu esmu sarunājusi! Rīt desmitos atnāks mākleris. Un neskaties uz mani tā, Ilze. Es jums tikai labu gribu. Jaunajos projektos ir normāls plānojums, viss mūsdienīgs, un remontā nevajadzēs ieguldīt ne centa.
— Un kurš maksās par šo jauno dzīvokli? — Ilze pajautāja, ar pēdējiem spēkiem saglabājot mierīgu balsi.
— Kā — kurš? Pārdosiet šo, pieliksiet klāt nelielu summu un nopirksiet citu. Es visu esmu aprēķinājusi. Ja paņemsiet kredītā vēl kādus trīsdesmit tūkstošus eiro, varēsiet dabūt ļoti labu trīsistabu dzīvokli. Turpat netālu no mums tagad ceļ jaunu māju — būsim kaimiņi!
Kaimiņi. No šī vārda Ilzei pār muguru pārskrēja aukstums. Inese jau tagad ieradās pie viņiem gandrīz katru otro dienu, turklāt ar savu atslēgu, ko Jānis viņai bija iedevis “drošības pēc”. Ja viņi vēl dzīvotu blakus mājās, tad robežu vairs nebūtu vispār.
— Es neņemšu nekādu kredītu, — Ilze noteica cieti. — Un dzīvokli nepārdošu. Tas man ir palicis no vecmāmiņas. Tā ir piemiņa.
— Piemiņa! — Inese nicīgi nosmējās. — Nauda ir vislabākā piemiņa. Jāni, kāpēc tu klusē? Pasaki taču savai sievai, ka man ir taisnība.
Jānis brīdi vilcinājās. Viņa seja izskatījās nedroša, un Ilzei jau kļuva skaidrs, ka viņa atbilde viņai nepatiks.
— Ilze, varbūt mammai tomēr kaut kur ir taisnība, — viņš ierunājās klusināti. — Dzīvoklis tiešām ir vecs. Remonts ar laiku tāpat būs vajadzīgs…
— Mēs remontu pabeidzām pirms gada! — Ilze asi viņu pārtrauca. — Un, starp citu, par manu naudu!
— Ak, tikai nesāc atkal par naudu! — Inese dzēlīgi iemeta. — Tu vienmēr visiem bāz acīs, cik tu pelni. Bet tas, ka mans dēls tevi apprecēja un uztur, laikam neskaitās?
— Uztur? — Ilze neticīgi pārjautāja. — Es pelnu divreiz vairāk nekā Jānis!
Virtuvē iestājās smags klusums. Jānis nosarka un nolaida skatienu. Inese savilka lūpas šaurā līnijā.
— Tieši tāpēc jums vajag lielāku dzīvokli, — viņa pēc mirkļa turpināja, it kā nekas nebūtu noticis. — Lai beidzot varētu domāt par bērniem. Bet tev jau tikai darbs, darbs un karjera. Trīsdesmit gadi, bet mazbērnu man vēl joprojām nav.
Tā bija tēma, kuru nedrīkstēja aizskart. Ilze un Jānis jau divus gadus mēģināja tikt pie bērniņa, taču bez panākumiem. Katrs šāds atgādinājums iegriezās kā nazis svaigā brūcē.
— Mammu, pietiek, — Jānis pēkšņi pateica daudz asāk, nekā Ilze no viņa bija gaidījusi.
— Kas pietiek? Tas, ka es pasaku patiesību? — Inese piecēlās no krēsla. — Es taču jums vēlu tikai labu! Bet jūs… Nu labi. Rīt atnāks Sandra, viņa jums visu saprotami izskaidros. Gudra sieviete, ne jau kā dažs labs.
Viņa demonstratīvi izsoļoja no virtuves. Pēc minūtes ar skaļu blīkšķi aizcirtās dzīvokļa ārdurvis.
Ilze un Jānis palika sēžam klusumā. Beidzot Ilze pagriezās pret vīru.
— Tu zināji?
— Ko tieši?
— To, ka viņa taisās pārdot manu dzīvokli. Tu par to zināji?
Jānis novērsa acis.
— Viņa kaut ko bija ieminējusies… Es domāju, ka tās ir tikai runas.
— Un tu viņu neapturēji?
— Ilze, tu taču pazīsti mammu. Ja viņa kaut ko ieņem galvā…
— Tas ir mans dzīvoklis, Jāni! Vienīgā lieta, kas patiešām ir mana!
— Nevajag uzreiz dramatizēt. Neviens tevi nevar piespiest pārdot, ja tu pati to negribēsi.
Taču Ilze pārāk labi pazina Inesi. Viņa nojauta, ka ar vienu strīdu viss nebeigsies.