Inese pie iesāktā tik viegli neatkāpsies. Viņa spiedīs, grozīs faktus sev par labu, taisīs scēnas un izliksies par cietēju tik ilgi, līdz panāks savu. Tā tas bija bijis vienmēr.
Nākamajā rītā tieši pulksten desmitos dzīvokli pāršķēla uzstājīgs durvju zvans. Ilze speciāli bija paņēmusi brīvdienu, lai sagaidītu nelūgtos viesus. Jānis bija devies uz darbu, pirms aiziešanas uzmetot viņai vainīgu, gandrīz lūdzošu skatienu.
Aiz durvīm stāvēja Inese. Viņai līdzās — glīta, kopta sieviete ap četrdesmit, rokā ar dokumentu mapi.
— Labdien! Esmu Sandra no nekustamo īpašumu aģentūras “Jaunās Mājas”, — sieviete možā balsī stādījās priekšā. — Inese teica, ka vēlaties novērtēt dzīvokli pārdošanai.
— Nē, — Ilze atbildēja mierīgi, pat pārāk mierīgi. — Es neko tādu nevēlos. Te ir noticis pārpratums.
Inese, it kā nedzirdētu, pastūma apjukušo Sandru dziļāk priekšnamā.
— Neklausieties viņā. Vienkārši apskatiet telpas un pasakiet, cik aptuveni par šo dzīvokli varētu dabūt.
— Atvainojiet, — Ilze nostājās ceļā, aizšķērsojot ieeju istabās. — Bez manas piekrišanas neviens manu īpašumu neapskatīs.
Sandra saminstinājās, acīmredzami nesaprazdama, kur likties.
— Tad es laikam došos… Kad būsiet vienojušies, piezvaniet.
— Pagaidiet! — Inese satvēra viņu aiz rokas. — Jūs taču redzat, ka dzīvoklis ir vecs, remonts prasās uz katra stūra. Pasakiet vismaz aptuvenu summu!
— Inese, bez īpašnieces atļaujas es neko nevaru darīt, — starpniece noteica jau daudz stingrāk. Tad viņa veikli atbrīvoja roku un steidzīgi izgāja no dzīvokļa.
Tiklīdz durvis aiz Sandras aizvērās, Inese pagriezās pret Ilzi. Viņas sejā bija uzvilkta cēla sašutuma maska.
— Tu vispār saproti, ko dari? Es taču cenšos jūsu labā!
— Mūsu labā? — Ilze vēsi pārjautāja. — Vai tomēr tādēļ, lai mēs dzīvotu jums blakus un jūs varētu uzraudzīt katru mūsu soli?
— Kā tu uzdrošinies ar mani tā runāt! Es esmu māte! Man ir tiesības zināt, kā dzīvo mans dēls!
— Jūsu dēls ir pieaudzis vīrietis. Viņam ir sieva. Un arī sava dzīve.
— Sava dzīve! — Inese nicīgi iesmējās. — Paskatīsimies, kāda tev būs dzīve, kad Jānis uzzinās patiesību!
Ilze piesardzīgi samiedza acis.
— Kādu vēl patiesību?
Inese izrāva no somas telefonu un pavicināja to Ilzei gandrīz pašā sejā.
— To, ka vakar pēc darba tu nemaz nesēdēji pie kafijas ar draudzeni. Tu tikies ar kaut kādu vīrieti. Man ir arī fotogrāfijas.
Ilze uz mirkli apstulba. Vakar viņai patiešām bija tikšanās — ar iespējamu investoru viņas jaunuzņēmumam. Parasta darba saruna viesnīcas kafejnīcā.
— Tas bija biznesa partneris…
— Protams, protams, — Inese nošņāca ar ļaunu gandarījumu. — Visas tā saka. Redzēsim, ko par to teiks Jānis.
Viņa jau spieda dēla numuru.
— Jāni? Brauc tūlīt mājās. Te ir kaut kas… Nē, pa telefonu neteikšu. Tas attiecas uz tavu sievu.
Ilzei pār muguru pārskrēja aukstums. Vai tiešām Inese bija gatava viņu apmelot pašas vīra acīs tikai tāpēc, lai panāktu savu?
Pēc četrdesmit minūtēm Jānis iesteidzās dzīvoklī. Seja viņam bija bāla, žoklis saspringts.
— Kas noticis? Mamma teica, ka steidzami…
Inese acumirklī metās viņam ap kaklu.
— Jāni, man tik ļoti žēl… Bet tev tas ir jāzina…
Viņa pasniedza telefonu. Attēlos bija redzama Ilze, sēžam pie galdiņa ar vīrieti uzvalkā. Abi sarunājās dzīvi un ieinteresēti.
Jānis kādu brīdi klusēja, tad pacēla skatienu.
— Un?
— Kā — “un”? — Inese iepleta acis. — Tava sieva satiekas ar citu vīrieti!
— Mamm, tas ir viesnīcas restorāns. Acīmredzami darba tikšanās.
Inese samulsa, taču uzreiz mēģināja atgūties.
— Bet viņa teica, ka ies pie draudzenes…
— Es teicu, ka man ir tikšanās, — Ilze viņu pārtrauca. — Tu vienkārši neklausījies, kad es stāstīju par sarunu ar investoru.
Jānis lēnām pagriezās pret māti.
— Mamm, tu izsekoji manu sievu?
— Es nejauši gāju garām…
— Nejauši? Ar telefonu gatavībā, lai fotografētu? Mamm, tas jau ir par daudz.
— Par daudz? — Ineses balss ietrīcējās. — Es par jums rūpējos! Bet jūs… Ziniet ko? Dzīvojiet, kā gribat! Savā noplukušajā dzīvoklī! Bez manis!
Viņa izskrēja ārā, un durvis aizcirtās tik skaļi, ka priekšnamā nodrebēja spogulis.
Jānis smagi apsēdās uz krēsla, it kā kājas vairs neturētu.
— Piedod. Es tiešām nedomāju, ka viņa spēj uz ko tādu.
— Uz ko tieši tu domāji, ka viņa nav spējīga? — Ilze nogurusi pajautāja. — Viņa tā rīkojas visu laiku. Manipulē, kontrolē, lien mūsu dzīvē, it kā tā būtu viņas īpašums.
— Viņa ir mana māte…
— Bet es esmu tava sieva. Un man ir apnicis visu laiku būt otrajā vietā.
Vakarā Inese piezvanīja. Jānis ilgi klausījās, gandrīz neko nesakot, līdz beidzot stingri noteica:
— Mamm, mēs dzīvokli nepārdosim. Tas ir Ilzes lēmums, un es viņu atbalstu.
Klausulē uzsprāga histēriska kliegšana, pēc tam atskanēja ass, dobjš signāls — saruna bija pārtraukta.
— Viņa pateica, ka es viņai vairs neesot dēls, — Jānis klusi sacīja.
— Viņa tā saka vienmēr, kad nedabū, ko grib, — Ilze atbildēja.
— Es zinu. Bet vieglāk no tā nekļūst.
Nākamās dienas pagāja neierastā klusumā. Inese nezvanīja, nerādījās pie durvīm un nesūtīja ziņas. Ilze pamazām sāka sajust atvieglojumu, tomēr ceturtajā dienā dzīvoklī atkal atskanēja zvans.
Pie durvīm stāvēja nepazīstama, padzīvojusi sieviete ar lietišķu portfeli.