— Labdien. Esmu no bāriņtiesas, — sieviete lietišķi paziņoja.
— Atvainojiet… no kurienes? — Ilze apstulbusi pārjautāja.
— Mēs saņēmām iesniegumu, ka jūsu dzīvoklī neatbilstošos apstākļos uzturas rīcībnespējīga gados veca persona. Man jāapskata telpas.
— Kāda vēl rīcībnespējīga persona? Pie mums neviens tāds nedzīvo!
— Inese Bērziņa, dzimusi 1960. gadā. Iesniegumā norādīts, ka tā ir jūsu vīramāte.
Ilzei uz brīdi šķita, ka pamats zem kājām pazūd.
— Viņa šeit nedzīvo. Viņai ir pašai savs dzīvoklis, piecu pieturu attālumā.
— Tomēr ziņojums ir jāizskata, — ierēdne neatkāpās. — Vai drīkstu ienākt?
Ilze, vēl joprojām nespēdama aptvert notiekošo, palaida sievieti iekšā. Tā rūpīgi apskatīja istabas, ieskatījās virtuvē, pierakstīja kaut ko bloknotā.
— Dzīves apstākļi ir kārtībā, — viņa beidzot noteica. — Taču man būtu jāredz pati Inese Bērziņa.
— Es taču jums jau saku — viņa te nedzīvo.
— Tad kāpēc iesniegumā minēta tieši šī adrese?
Tajā brīdī mājās pārnāca Jānis. Ieraugot svešu sievieti ar dokumentiem rokās, viņš uzreiz saspringa.
— Kas te notiek?
Ilze īsi izstāstīja. Jāņa seja kļuva drūma.
— Vai mana māte jums par mums ziņoja?
— Iesniedzēja vārdu es atklāt nedrīkstu, — ierēdne izvairīgi atbildēja. — Ja Inese Bērziņa šajā adresē faktiski neuzturas, lietu slēgsim. Atvainojos par traucējumu.
Tiklīdz sieviete bija prom, Jānis izvilka telefonu.
— Mammu? Kas tas par teātri? Bāriņtiesa? Nopietni?… Tu neko nezini? Mammu, pietiek!… Nē, es nebraukšu. Un tu arī vairs nenāc. Tikai tad, kad būsi atvainojusies Ilzei.
Viņš pārtrauca zvanu un cieši apskāva sievu.
— Piedod. Man šīs robežas vajadzēja novilkt daudz agrāk.
— Viņa tomēr ir tava māte, — Ilze klusi atgādināja tos pašus vārdus, ko reiz bija teicis viņš.
— Jā. Bet tu man esi svarīgāka. Tu esi mana ģimene. Īstā ģimene.
Pēc nedēļas viņi saņēma vēstuli no nama apsaimniekotāja.
Inese Bērziņa bija iesniegusi sūdzību, ka dzīvoklī it kā notiek nelikumīga pārbūve.
Nācās saukt pārbaudītāju un pierādīt, ka nekādu sienu jaukšanas, pārbūves vai patvaļīgu izmaiņu nav.
Drīz pēc tam sekoja zvans no nodokļu dienesta. Kāds anonīmi bija paziņojis, ka Ilze it kā izīrējot dzīvokli un nemaksājot nodokļus. Atkal pārbaudes. Atkal paskaidrojumi. Atkal papīri, pierādījumi un pazemojoša sajūta, ka viņiem jātaisnojas par neesošām vainām.
— Viņa neapstāsies, — Ilze sacīja pēc kārtējās komisijas vizītes. — Viņa mūs indēs tik ilgi, kamēr mēs salūzīsim.
— Vai arī līdz brīdim, kad salūzīs viņa, — Jānis pēkšņi atbildēja tik stingri, ka Ilze pacēla acis.
Viņš paņēma telefonu un uzreiz sastādīja numuru.
— Labdien, Līgas tante? Te Jānis… Jā, sen neesam runājuši… Klausieties, man ir viens neērts jautājums. Atceraties, jūs reiz stāstījāt par vasarnīcas dokumentiem? Par to, ka mamma visu pārrakstīja uz sava vārda, lai gan jūs ar Andri onkuli to pirkāt kopā?… Jā, tieši par to… Vai jūs negribētu beidzot panākt taisnību?… Saprotu… Jā, tagad viņa arī mūs dzen līdz galam… Ja jūs iesniegsiet prasību, es būšu liecinieks. Es apstiprināšu, ka pats dzirdēju, kā mamma par to runāja… Paldies, Līgas tante. Dodiet man ziņu.
Ilze skatījās uz viņu apstulbusi.
— Ko tu tikko izdarīji?
— To, ko vajadzēja izdarīt jau sen. Mamma piesavinājās vasarnīcu, ko viņa ar manu tanti un onkuli bija nopirkuši uz pusēm. Viņi viņai uzticējās, bet viņa nokārtoja dokumentus tā, lai viss piederētu tikai viņai. Līgas tante jau gadiem gribēja tiesāties, tikai baidījās. Tagad vairs nebaidīsies.
— Bet viņa taču ir tava māte…
— Tā pati māte, kura mēģina mūs izēst no mūsu pašu mājām. Lai tagad pati paskraida pa tiesām.
Ineses zvans nebija ilgi jāgaida. Viņa kliedza, draudēja, raudāja, pārmeta. Jānis noklausījās līdz galam un tad mierīgi pateica:
— Mammu, karu sāki tu. Atstāj mūs mierā, un Līgas tante atsauks prasību.
— Tā ir šantāža!
— Nē. Tās ir tavas rīcības sekas. Izvēlies pati.
Pēc trim dienām Inese ieradās pie viņu durvīm. Bez atslēgas — Jānis jau bija nomainījis slēdzeni. Viņa izskatījās sagurusi, it kā pēkšņi būtu novecojusi par vairākiem gadiem.
— Vai drīkstu ienākt?
Viņi apsēdās viesistabā. Ilgu brīdi neviens neteica ne vārda.
— Es atsaukšu sūdzības, — Inese beidzot izspieda. — Visas. Un vairs nejaukšos jūsu dzīvē.
— Un atvainošanās? — Jānis stingri vaicāja.
Inese paskatījās uz Ilzi. Viņas skatienā nebija nožēlas. Tikai nogurums un dziļi noslēpts aizvainojums.
— Piedod, — viņa sausi noteica.
Tā nebija īsta atvainošanās. Taču tā bija sakāves atzīšana.
— Līgas tante atsauks prasību, — Jānis sacīja. — Bet, ja tu vēlreiz sāksi…
— Nesākšu, — māte viņu pārtrauca. — Es negribu zaudēt vasarnīcu. Tas ir vienīgais, kas man vecumdienām palicis.
Viņa piecēlās un devās uz izeju. Pie durvīm Inese vēlreiz pagriezās.
— Zini, Jāni, es vienmēr domāju, ka esmu izaudzinājusi mīkstmiesi. Izrādās, kļūdījos. Tu esi atsities vectēvā. Arī viņš prata kost, ja viņu iedzina stūrī.
Durvis aiz viņas aizvērās klusi.