— Dzīvoklis tiks pārdots, un ar to arī viss! — brokastu laikā paziņoja mana vīramāte, it kā ar vienu frāzi viņai būtu tiesības izlemt, kas notiks ar īpašumu, kuru man bija atstājusi vecmāmiņa.
— Pārdosiet šo dzīvokli, punkts! — Inese ar tādu troksni nolika krūzīti uz galda, ka vitrīnas skapīša stikli klusi ietrīcējās. — Nav nekādas jēgas jums abiem spiesties divistabu dzīvoklī, ja var paņemt normālu trīsistabu dzīvokli jaunajā projektā.
Anna sastinga ar karoti pusceļā pie lūpām. Mazā virtuve, kurā viņi vēl pirms mirkļa mierīgi brokastoja, pēkšņi pārvērtās par sprādzienbīstamu lauku. Viņa paskatījās uz vīru, taču Jānis rūpīgi smērēja sviestu uz maizes un darīja visu iespējamo, lai nesatiktu viņas skatienu.
Inese turpināja runāt tā, it kā nemaz nejustu saspringumu. Vai arī juta, bet apzināti izlikās to neredzam.
— Es jau sazvanījos ar mākleri. Rīt viņa atnāks, apskatīs un novērtēs dzīvokli. Pircējs atradīsies ātri — rajons labs, sabiedriskais transports blakus, viss ērti.
— Pagaidiet, — Anna beidzot ierunājās, nolikdama karoti. — Par kādu dzīvokli jūs runājat? Ko tieši jūs grasāties pārdot?
Vīramāte uzlūkoja viņu ar tādu sejas izteiksmi, it kā Anna būtu pateikusi ko pilnīgi nesaprātīgu.
— Nu jūsu dzīvokli, protams. Šo te. To, ko tev atstāja vecmāmiņa. Kāpēc dzīvot šajā vecajā mājā, ja var pārcelties uz jaunu un kārtīgu?
Annai iekšā uzvirmoja dusmas. Šis dzīvoklis, kuru vecmāmiņa viņai bija novēlējusi pirms trim gadiem, bija vienīgā vieta pasaulē, kas patiešām piederēja viņai. Neliels, bet silts un mājīgs divistabu dzīvoklis senā mājā ar augstiem griestiem, biezām sienām un īpašu noskaņu. Viņa mīlēja katru tā stūri.
— Inese, tas ir mans dzīvoklis. Un es to pārdot netaisos.
— Kā tas ir — tavs? — vīramāte sašutusi noelsās, turklāt tik teatrāli, it kā atrastos uz skatuves. — Jūs taču esat ģimene! Kas ir tavs, tas ir arī Jāņa. Un kas ir Jāņa, tas pieder ģimenei. Vai ne, dēliņ?
Jānis beidzot pacēla acis no šķīvja.
— Mammu, varbūt parunāsim par to vēlāk…
— Ko nozīmē — vēlāk? — Ineses balss kļuva asāka. — Es jau visu esmu sarunājusi! Rīt desmitos nāks māklerīte. Un neskaties uz mani tā, Anna. Es jums tikai labu gribu. Jaunajos projektos ir normāls plānojums, svaigas komunikācijas, remonts nav jātaisa.
— Un kurš maksās par to jauno dzīvokli? — Anna jautāja, cenšoties saglabāt mierīgu balsi.
— Kā — kurš? — Inese patiesi izskatījās pārsteigta. — Pārdosiet šo, mazliet pieliksiet klāt un nopirksiet citu. Es visu izrēķināju. Ja paņemsiet kredītā vēl kādus trīsdesmit tūkstošus eiro, sanāks ļoti pieklājīgs trīsistabu dzīvoklis. Turklāt būvē tepat netālu no mums. Būsim gandrīz kaimiņi!
Kaimiņi. Annai pār muguru pārskrēja auksti šermuļi. Inese jau tagad ieradās pie viņiem ik pārdienas, izmantojot savu atslēgu, kuru Jānis viņai bija iedevis “drošības pēc”. Ja viņi dzīvotu vēl arī blakus mājās…
— Es neņemšu nekādu kredītu, — Anna pateica stingri. — Un dzīvokli nepārdošu. Tā ir mana vecmāmiņas piemiņa.
— Piemiņa! — Inese nicīgi nošņācās. — Vislabākā piemiņa ir nauda, nevis vecas sienas! Jāni, kāpēc tu klusē? Paskaidro taču savai sievai, ka man ir taisnība.
Jānis mirkli minstinājās, tad nedroši ierunājās:
— Ann, varbūt mammai kaut kādā ziņā ir taisnība. Dzīvoklis tiešām ir vecs, tur vajadzēs ieguldīt…
— Mēs taču pirms gada uztaisījām remontu! — Anna neizturēja. — Un, ja jau runājam atklāti, par manu naudu!
— Atkal sākas par naudu! — Inese indīgi iesaucās. — Tu vienmēr ar to savu naudu vicinies! Bet tas, ka mans dēls tevi apprecēja un uztur, tas neskaitās?
— Uztur? — Anna neticīgi pārjautāja. — Es pelnu divreiz vairāk nekā Jānis!
Virtuvē iestājās smags klusums. Jānis nosarka. Inese cieši saknieba lūpas.
— Tieši tāpēc jums vajag lielāku dzīvokli, — viņa pēc brīža noteica. — Lai beidzot būtu bērni. Bet tev galvā tikai karjera, karjera… Tev jau trīsdesmit, bet es vēl nevienu mazbērnu neesmu sagaidījusi.
Tā bija tēma, kurai neviens nedrīkstēja pieskarties. Anna un Jānis jau divus gadus mēģināja tikt pie bērniņa, bet pagaidām bez panākumiem. Katrs šāds mājiens trāpīja tieši sāpīgākajā vietā.
— Mammu, pietiek, — Jānis pēkšņi pateica asi.
— Kas tieši pietiek? Tas, ka es pasaku patiesību? — Inese piecēlās no krēsla. — Es jums vēlu tikai labu! Bet jūs… Labi, rīt atnāks Elīna, viņa jums visu paskaidros. Gudra sieviete, ne tā kā dažas labas.
Viņa demonstratīvi izgāja no virtuves. Pēc minūtes dzīvokļa ārdurvis skaļi aizcirtās.
Anna un Jānis vēl kādu brīdi sēdēja klusēdami. Beidzot Anna pagriezās pret vīru.
— Tu zināji?
— Ko?
— To, ka viņa grib pārdot manu dzīvokli. Tu par to zināji?
Jānis novērsa skatienu.
— Viņa kaut ko bija ieminējusies… Es domāju, ka tās ir tikai runas.
— Un tu viņu neapturēji?
— Ann, tu taču pazīsti mammu. Ja viņa kaut ko ieņem galvā…
— Tas ir mans dzīvoklis, Jāni! Vienīgais, kas man patiešām pieder!
— Neuztaisi drāmu. Neviens tevi nevar piespiest pārdot, ja tu pati to negribi.
Taču Anna pārāk labi pazina Inesi, lai noticētu, ka ar vienkāršu atteikumu viss beigsies.