Viņa neatkāpsies. Inese spiedīs, liks justies vainīgai, taisīs scēnas un grozīs patiesību tik ilgi, līdz dabūs savu. Tā bija bijis vienmēr.
Nākamajā rītā tieši desmitos dzīvokli pāršķēla uzstājīgs zvans pie durvīm. Anna jau iepriekš bija paņēmusi brīvdienu, jo saprata — nelūgtie viesi noteikti ieradīsies. Jānis bija aizgājis uz darbu, pirms tam uzmetot viņai vainīgu, gandrīz lūdzošu skatienu.
Aiz durvīm stāvēja Inese, bet viņai līdzās — kopta, ap četrdesmit gadus veca sieviete ar lietišķu mapju somu.
— Labdien! Esmu Elīna no nekustamo īpašumu aģentūras “Jaunās mājas,” — sieviete možā balsī iepazīstināja ar sevi. — Inese sacīja, ka vēlaties novērtēt dzīvokli pārdošanai.
— Nē, — Anna atbildēja mierīgi. — Es neko tādu nevēlos. Te ir noticis pārpratums.
Inese, it kā nemaz nedzirdētu viņas vārdus, pastūma samulsušo Elīnu tālāk priekšnamā.
— Neklausieties viņā. Vienkārši apskatiet telpas un pasakiet, cik par tādu dzīvokli varētu prasīt.
— Atvainojiet, — Anna nostājās viņām priekšā. — Bez manas piekrišanas neviens manu īpašumu neapskatīs.
Elīna apmulsa un neveikli pārlika somu no vienas rokas otrā.
— Tad es laikam labāk došos. Kad būsiet izlēmušas, piezvaniet.
— Pagaidiet! — Inese satvēra viņu aiz rokas. — Jūs taču pati redzat, dzīvoklis ir vecs, remonts prasās jau sen. Pasakiet vismaz aptuveni, cik tas varētu maksāt!
— Inese, es nevaru rīkoties bez īpašnieces piekrišanas, — aģente stingri noteica un, vairs nekavējoties, izgāja pa durvīm.
Tiklīdz durvis aiz viņas aizvērās, Inese pagriezās pret Annu. Viņas sejā parādījās aizvainotas taisnības izteiksme.
— Tu vispār saproti, ko dari? Es cenšos jūsu labā!
— Mūsu labā? Vai tomēr tāpēc, lai mēs dzīvotu jums blakus un jūs varētu kontrolēt katru mūsu soli?
— Kā tu uzdrīksties ar mani tā runāt! Es esmu māte! Man ir tiesības zināt, kā dzīvo mans dēls!
— Jūsu dēls ir pieaudzis vīrietis. Viņam ir sieva. Un pašam sava dzīve.
— Sava dzīve! — Inese indīgi atkārtoja. — Paskatīsimies, kāda tev būs dzīve, kad Jānis uzzinās patiesību!
— Kādu vēl patiesību?
Inese izvilka no somiņas telefonu un pavicināja to Annai gandrīz pie sejas.
— To, ka vakar pēc darba tu nemaz nedzēri kafiju ar draudzeni. Tu sēdēji ar kaut kādu vīrieti. Man ir arī fotogrāfijas.
Anna uz mirkli apstulba. Vakar viņai tiešām bija tikšanās — ar iespējamu investoru viņas jaunajam projektam. Pilnīgi lietišķa saruna viesnīcas kafejnīcā.
— Tas bija biznesa partneris…
— Protams, protams, — Inese nošņāca ar ļaunu gandarījumu. — Visas tā saka. Redzēsim, ko par to domās Jānis.
Viņa jau spieda dēla numuru.
— Jāni? Nekavējoties brauc mājās. Te ir kaut kas… Nē, pa telefonu neteikšu. Tas attiecas uz tavu sievu.
Anna sastinguši skatījās uz viņu. Vai tiešām Inese būtu gatava nomelnot viņu pašas vīra acīs tikai tādēļ, lai panāktu savu?
Pēc četrdesmit minūtēm Jānis iesteidzās dzīvoklī bāls un saspringts.
— Kas noticis? Mamma teica, ka steidzami…
Inese tūlīt metās viņam pretī.
— Jāni, man tik ļoti žēl… Bet tev tas jāzina…
Viņa pasniedza telefonu. Attēlos bija redzama Anna, sēžot pie galdiņa kopā ar uzvalkā ģērbtu vīrieti. Abi sarunājās dzīvi un nopietni.
— Un? — pēc īsas pauzes pajautāja Jānis.
— Kā — “un”? Tava sieva tiekas ar citiem vīriešiem!
— Mamma, tas ir viesnīcas restorāns. Acīmredzami darba tikšanās.
Inese uz brīdi apjuka.
— Bet… viņa teica, ka ies pie draudzenes…
— Es teicu, ka man ir tikšanās, — Anna viņu pārtrauca. — Tu vienkārši neklausījies, kad es stāstīju par sarunu ar investoru.
Jānis pagriezās pret māti.
— Mamma, tu izsekoji manu sievu?
— Es nejauši gāju garām…
— Nejauši? Ar telefonu gatavībā un fotogrāfijām? Mamma, tas jau ir par daudz.
— Par daudz? — Ineses balss nodrebēja. — Es par jums rūpējos! Bet jūs… Ziniet ko? Dzīvojiet, kā gribat! Savā vecajā, noplukušajā dzīvoklī! Bez manis!
Viņa izskrēja ārā, tik skaļi aizcērtot durvis, ka nodrebēja pat priekšnama spogulis.
Jānis smagi nosēdās uz krēsla.
— Piedod. Es nedomāju, ka viņa spēj aiziet tik tālu.
— Un ko tu domāji? — Anna nogurusi vaicāja. — Viņa taču tā dara vienmēr. Spiež, kontrolē, iejaucas mūsu dzīvē un pēc tam sauc to par rūpēm.
— Viņa ir mana mamma…
— Bet es esmu tava sieva. Man ir apnicis vienmēr būt otrajā vietā.
Vakarā Inese piezvanīja. Jānis ilgi klausījās klausulē, gandrīz neko nesakot, līdz beidzot noteica:
— Mamma, mēs dzīvokli nepārdosim. Tas ir Annas lēmums, un es viņu atbalstu.
No telefona atskanēja asa, histēriska kliegšana, pēc tam līnija pēkšņi pārtrūka.
— Viņa pateica, ka es vairs neesot viņas dēls, — Jānis klusi sacīja.
— Viņa to saka katru reizi, kad nedabū, ko grib.
— Es zinu. Bet vieglāk no tā nekļūst.
Nākamās dienas pagāja neierastā klusumā. Inese nezvanīja, nenāca un pat nemēģināja atsūtīt kādu ziņu. Anna pamazām sāka elpot brīvāk, tomēr ceturtajā dienā pie durvīm atkal atskanēja zvans.
Uz sliekšņa stāvēja nepazīstama vecāka sieviete ar dokumentu somu.