— Labdien. Esmu no aizbildnības dienesta, — sieviete lietišķi paziņoja.
Anna apstulbusi samirkšķināja acis.
— Piedodiet… no kurienes?
— Mūsu iestādē ir saņemts iesniegums. Tajā norādīts, ka jūsu dzīvoklī neatbilstošos apstākļos uzturas rīcībnespējīga gados veca persona. Man jāveic dzīvesvietas apsekošana.
— Kāda vēl rīcībnespējīga persona? Pie mums neviens tāds nedzīvo!
Sieviete atvēra mapi un paskatījās dokumentos.
— Inese Ozoliņa, dzimusi 1960. gadā. Iesniegumā minēts, ka viņa esot jūsu vīramāte.
Annai uz mirkli šķita, ka grīda zem kājām sašūpojas.
— Viņa šeit nedzīvo, — Anna centās runāt mierīgi. — Viņai ir pašai savs dzīvoklis, dažu pieturu attālumā no mums.
— Tomēr iesniegums ir jāizskata, — ierēdne atteica neitrālā balsī. — Vai drīkstu ienākt?
Anna atkāpās sānis un ielaida sievieti dzīvoklī. Tā rūpīgi izstaigāja telpas, ieskatījās virtuvē, vannasistabā, pierakstīja kaut ko savā bloknotā un ik pa brīdim uzmeta Annai vērtējošu skatienu.
— Dzīves apstākļi ir kārtībā, — viņa beidzot sacīja. — Taču man būtu jāredz pati Inese.
— Es taču jums saku — viņa te nedzīvo.
— Tad kāpēc iesniegumā norādīta tieši šī adrese?
Tieši tajā brīdī mājās pārnāca Jānis. Ieraudzījis svešu sievieti ar papīriem rokās, viņš acumirklī saspringa.
— Kas te notiek?
Anna īsi izstāstīja visu, ko bija dzirdējusi. Jāņa seja kļuva drūma.
— Vai mana māte par mums iesniedza sūdzību?
Ierēdne sakārtoja mapē lapas.
— Iesniedzēja identitāti es nedrīkstu atklāt. Taču, ja Inese Ozoliņa šajā adresē nedzīvo, pārbaude ar to arī beidzas. Atvainojiet par traucējumu.
Kad durvis aiz viņas aizvērās, Jānis tūlīt izvilka telefonu.
— Mammu? Kas tas bija par cirku? Aizbildnības dienests? Tiešām?… Tu neko nezini? Mammu, pietiek!… Nē, es nebraukšu. Un tu arī vairs nenāc pie mums. Tikai tad, ja atvainosies Annai.
Viņš pārtrauca sarunu un cieši apskāva sievu.
— Piedod. Man jau sen vajadzēja novilkt skaidras robežas.
— Viņa tomēr ir tava māte, — Anna klusi atkārtoja viņa paša kādreiz teiktos vārdus.
— Jā, — Jānis atbildēja. — Bet tu man esi svarīgāka. Tu esi mana ģimene. Īstā.
Pēc nedēļas pastkastītē viņi atrada vēstuli no mājas pārvaldnieka.
Inese bija iesniegusi sūdzību, ka dzīvoklī it kā notiek nelikumīga pārbūve.
Nācās saukt pārbaudītāju, rādīt telpas un pierādīt, ka ne sienas ir nojauktas, ne caurules pārvilktas, ne vispār kaut kas mainīts.
Drīz pēc tam piezvanīja no nodokļu dienesta. Tur esot saņemta anonīma ziņa, ka Anna, iespējams, izīrējot dzīvokli un nemaksājot nodokļus. Atkal sākās paskaidrojumi, papīri, apliecinājumi, pārbaudes un pazemojoši jautājumi.
— Viņa neapstāsies, — Anna sacīja pēc kārtējās komisijas vizītes. — Viņa mūs indēs tik ilgi, kamēr mēs vairs nespēsim izturēt.
— Vai arī līdz brīdim, kad mēs salauzīsim viņas pārliecību, ka viņai viss ir atļauts, — Jānis negaidīti asi noteica.
Viņš paņēma telefonu un atrada vajadzīgo kontaktu.
— Labdien, tante Marija? Te Jānis… Jā, sen neesam runājuši… Paklausieties, man ir viens ļoti nepatīkams jautājums. Jūs reiz stāstījāt par vasarnīcas dokumentiem. Par to, ka mamma visu noformēja uz sevi, lai gan jūs ar tēvoci Aleksandru to pirkāt kopā… Jā, tieši par to… Vai jūs negribētu beidzot panākt taisnību?… Saprotu… Jā, tagad viņa grauž arī mūsu nervus… Ja jūs iesniegsiet prasību tiesā, es būšu liecinieks. Es apstiprināšu, ka pats dzirdēju, kā mamma par to runāja… Paldies, tante Marija. Lūdzu, turiet mani lietas kursā.
Anna skatījās uz vīru apjukusi.
— Ko tu tikko izdarīji?
— To, ko man vajadzēja izdarīt jau pirms gadiem, — Jānis atbildēja. — Mamma piesavinājās vasarnīcu, kuru bija nopirkusi kopā ar manu tanti un onkuli. Viņi viņai uzticējās, bet viņa izmantoja situāciju un visu pārrakstīja uz sava vārda. Tante Marija jau sen gribēja tiesāties, tikai baidījās. Tagad vairs nebaidīsies.
— Bet tā taču ir tava māte…
— Tā pati māte, kura mēģina mūs izspiest no mūsu pašu mājām. Lai tagad pati paskraida pa tiesām.
Ineses zvans pienāca gandrīz uzreiz. Viņa kliedza, draudēja, raudāja, sauca viņu par nepateicīgu dēlu. Jānis noklausījās līdz galam un tad pateica tikai dažus vārdus:
— Mammu, šo karu sāki tu. Liec mūs mierā, un tante Marija atsauks prasību.
— Tā ir šantāža!
— Nē. Tās ir tavu rīcību sekas. Izvēlies pati.
Pēc trim dienām Inese ieradās pie viņu durvīm. Šoreiz bez savas atslēgas — Jānis jau bija nomainījis slēdzeni. Viņa izskatījās sagurusi, novecojusi un kaut kā sarukusi mazāka.
— Drīkstu ienākt?
Viņi apsēdās viesistabā. Ilgu brīdi neviens neteica ne vārda.
— Es atsaukšu visas sūdzības, — Inese beidzot izspieda. — Pilnīgi visas. Un vairs nejaukšos jūsu dzīvē.
— Un atvainošanās? — Jānis pajautāja.
Inese pagrieza skatienu pret Annu. Tajā nebija nožēlas. Tikai nogurums un dziļi apspiests aizvainojums.
— Piedod, — viņa klusi noteica, it kā šis vārds skrāpētu kaklu.
Tā nebija patiesa atvainošanās. Taču tā bija sakāves atzīšana.
— Tante Marija atsauks prasību, — Jānis apsolīja. — Bet, ja tu atkal sāksi…
— Nesākšu, — māte viņu pārtrauca. — Es negribu zaudēt vasarnīcu. Tas ir vienīgais, kas man vecumdienām palicis.
Viņa piecēlās un devās uz durvīm. Uz sliekšņa Inese vēlreiz pagriezās.
— Zini, Jāni, es vienmēr domāju, ka esmu izaudzinājusi no tevis mīkstmiesi. Izrādās, kļūdījos. Tu esi atsities vectēvā. Viņš arī prata iekost, ja viņu iedzina stūrī.
Durvis viņai aiz muguras aizvērās klusi.