Iesniedzot šķiršanās dokumentus, bijušais vīrs bija pārliecināts, ka atstās sievu bez naudas un mājām, taču viņu gaidīja nepatīkams pārsteigums.
Anna jau kādas desmit minūtes berzēja vienas un tās pašas krūzītes, lai gan tās sen bija tīras. Domas galvā pinās mezglā, pirksti trīcēja. Ausīs vēl aizvien skanēja Jāņa balss:
“Es iesniedzu prasību par šķiršanos. Māja paliks man, arī nauda. Tu taču pati saproti — viss ir noformēts uz mana vārda.”
Trīsdesmit divi gadi laulībā. Veseli trīsdesmit divi. Un viss tika pārsvītrots ar vienu vienīgu frāzi. Viņš to pat nepateica pie vakariņu galda, neapsēdās pretī, nepaskaidroja. Vienkārši, it kā starp citu, kamēr kārtoja dokumentus portfelī.
Iedrebējās telefons. Zvanīja dēls.
— Mammu? Kā tu turies? — Mārtiņa balsī bija dzirdams nemiers.
— Labi, — Anna ar pūlēm norija kamolu kaklā. — Viss kārtībā.
— Tēvs man piezvanīja. Tā ir taisnība?
— Jā.
— Dievs, mammu, kā tu vari runāt tik mierīgi? Viņš taču… viņš grib no tevis šķirties!
— Ko man darīt, Mārtiņ? Kliedzu? Mesties histērijā?
Anna nolika krūzīti plauktā. Trīsdesmit divus gadus viņa bija kārtojusi tās pēc lieluma, jo Jānim patika nevainojama kārtība.
— Viņš paziņoja, ka māja un konti pieder viņam, — viņa klusi piebilda.
— Ko?! Kā viņš vispār uzdrošinās! Jūs taču visu ieguvāt kopā!
— Kopā… — Anna rūgti pasmaidīja. — Tikai papīros viss ir uz viņa vārda, Mārtiņ.
Atskanēja durvju zvans. Aiz sliekšņa stāvēja kaimiņiene Ilze — vienīgā draudzene, kas gadu gaitā nebija attālinājusies, lai gan Jāņa noslēgtais dzīvesveids daudzus bija atgrūdis.
— Anniņ! — Ilze cieši viņu apskāva. — Jau visi zina. Tas… tas ir tavs vīrs!
— No kurienes? — Anna spēja izdvest tikai to.
— Baiba no otrās kāpņu telpas viņu redzēja ar kādu jaunāku sievieti. Viņi skatījās dzīvokli jaunajā projektā. Tavs vīrs viņai pateicis: “Pēc šķiršanās mēs pārcelsimies uz šejieni.”
Anna atbalstījās pret sienu. Viņai šķita, ka kaut kas iekšā pēkšņi pārtrūcis.
— Tātad viņam… ir cita?
— Tu nezināji? — Ilze aizklāja muti ar plaukstu. — Ak, kāda es muļķe…
Tajā naktī Anna neaizvēra acis. Viņa pārcilāja vecas fotogrāfijas. Lūk, kāzas — viņa vienkāršā baltā kleitā, ar laimē starojošu seju. Lūk, pirmais atvaļinājums — jūra, saule. Mazais Mārtiņš. Bet no pēdējiem pieciem gadiem kopīgu attēlu gandrīz nebija. Tikai Jānis dažādās prezentācijās un komandējumos.
No rīta atklājās, ka seifs Jāņa kabinetā ir vaļā. Visi dokumenti bija pazuduši. Pat mājas papīri — tās pašas mājas, ko viņi bija cēluši kopā. Anna vēl atcerējās, kā nesa ķieģeļus, kā izvēlējās tapetes, kā atdeva skolotājas algu celtniecībai un ikdienas izdevumiem.
— Es nedrīkstu padoties tik viegli, — viņa pateica savam atspulgam spogulī.
Advokātu birojā valdīja vēsums, un gaisā virmoja kafijas aromāts.
— Mani sauc Inese, — advokāte iepazīstināja ar sevi. — Pastāstiet, kas noticis.
Anna runāja saraustīti, ik pa brīdim apklusa.
— Es vienmēr domāju… mēs taču esam ģimene… es nekad nepievērsu uzmanību papīriem…
— Tā rīkojas daudzas sievietes, — Inese pamāja. — Taču ir arī laba ziņa. Pat ja īpašums un konti noformēti uz vīra vārda, laulības laikā iegūtais īpašums pēc likuma dalāms uz pusēm.
— Tiešām? — Anna strauji pacēla galvu. — Bet viņš apgalvo…
— Un ko vēl viņš varētu apgalvot? — Inese viegli pasmaidīja. — Protams, ka teiks: “Viss ir mans.” Tas ir ļoti izplatīts paņēmiens. Vai jums ir kādi dokumenti? Čeki? Parādzīmes? Kvītis?
Mājās Anna apgrieza kājām gaisā visus skapjus un atvilktnes. Vecā kastē viņa atrada rēķinus par materiāliem, kas pirkti mājas celtniecībai, un arī parādzīmes, kuras Jānis pats bija parakstījis, kad “aizņēmās” no viņas naudu uzņēmumam. Viņa visu bija saglabājusi, pati īsti nezinot, kāpēc. Skolotājas ieradums — visu pierakstīt, sakārtot un dokumentēt.
Telefons atkal iezvanījās.
— Ko tu dari? — Jāņa balss bija ledaini auksta. — Jau skrēji pie advokāta?
— No kurienes tu zini…?
— Tam nav nozīmes. Paklausies, Anna, — viņa tonis pēkšņi kļuva maigāks. — Kāpēc mums vajadzīgs karš? Izšķirsimies mierīgi. Es tev atstāšu mazliet naudas pirmajam laikam.
— Mazliet? — Anna ciešāk sažņaudza telefonu. — Un puse mājas? Un mūsu kopīgais bizness?