Anna tikko bija aizvērusi klēpjdatoru — kārtējais darbs nodots, beidzot varēja atlaist plecus un ievilkt elpu. Viņa izstaipījās, jau iztēlodamās karstu tējas krūzi un mieru, taču tajā brīdī durvis strauji atsprāga vaļā. Slieksnī stāvēja vīrs. Seja saspringta, rokās — bieza, zila mape.
— Mana mamma tev to atsūtīja, — viņš paziņoja, pastiepdams mapi tā, it kā nodotu pavisam parastu sīkumu.
Anna apjukusi to paņēma. Viņa lēnām atvēra vāku un ieraudzīja kārtīgi izdrukātas lapas ar tabulām. Brokastis, pusdienas, vakariņas. Veselai nedēļai uz priekšu. Receptes, produktu saraksti, pat laiks, kad ēdiens jāceļ galdā.
— Kas tas ir? — viņas balss izskanēja klusāk, nekā viņa pati bija gaidījusi.
— Mamma sastādīja ēdienkarti. Tagad gatavosi pēc tās.
Viņš to pateica tik mierīgi, it kā runātu par laika prognozi. Annai pār muguru pārskrēja auksti drebuļi.
— Tu to nopietni? — viņa piespieda sevi runāt mierīgi. — Es strādāju. Mums nav mājkalpotājas. Un pat tad, ja būtu, tavai mammai nav nekādu tiesību…
— Viņa tikai grib, lai es normāli ēdu, — vīrs viņu pārtrauca. — Tu taču zini, man ir gastrīts.
Anna sažņaudza mapi tik cieši, ka papīrs iekšpusē saburzījās.
— Tev gastrīts ir tāpēc, ka tu darbā rij ātrās uzkodas, nevis tāpēc, ka es slikti gatavoju.
— Nepārspīlē, — viņš nevērīgi atmeta ar roku. — Vienkārši dari tā, kā tur rakstīts.
Viņš pagriezās un aizgāja uz istabu, atstājot viņu virtuvē ar zilo mapi rokās. Anna lēni apsēdās uz krēsla. Galvā griezās tikai viena doma: “Viņa pat šeit, manā virtuvē, mēģina komandēt?”
Pēc desmit minūtēm Anna jau zvanīja draudzenei.
— Vari iedomāties, man tikko iedeva instrukciju, kā jābaro mans vīrs, — viņas balss trīcēja.
— Ak Dievs, — klausulē ieskanējās smiekli. — Tu apprecējies ar piecgadnieku?
— Vēl sliktāk. Ar mammas dēliņu.
Anna nometa mapi uz galda. Iekšā viss vārījās. Taču biedējošākais nebija pati mape. Briesmīgākais bija tas, ka viņa saprata: tas ir tikai sākums.
Pagāja nedēļa kopš “mapes incidenta”. Anna tā arī nebija atvērusi to zilo murgu vēlreiz — viņa to iebāza virtuves skapīša vistālākajā atvilktnē. Ēst viņa gatavoja kā līdz šim: ātri, bez greznībām, starp darbu un mājas pienākumiem.
Sestdienas rītā, kad abi ar vīru lēnīgi dzēra kafiju, pie durvīm pēkšņi atskanēja ass zvans.
— Kurš tik agri? — vīrs noburkšķēja, ceļoties, lai atvērtu.
Anna izdzirdēja pazīstamu balsi un sastinga.
— Sveiks, dēliņ! Braucu garām un nolēmu jūs apciemot!
Vīramāte Inese jau priekštelpā vilka nost zābakus. Rokās viņai bija milzīga soma, piebāzta ar kaut ko smagu.
— Anniņ, kāpēc tu neesi priekšautā? — tas bija pirmais, ko viņa pateica, ienākot virtuvē.
Anna juta, kā dūres pašas savelkas.
— Labrīt, Inese. Mēs jūs negaidījām…
— Es jau arī nebrīdināju, — vīramāte saldi pasmaidīja. — Pārbaude bez iepriekšēja paziņojuma vienmēr ir visgodīgākā.
Viņa iegāja virtuvē un ar dobju būkšķi nolika somu uz galda.
— Atvedu jums burkas ar marinējumiem. Lai gan… — viņa pārlaida skatienu telpai, — spriežot pēc nekārtības, jums laikam nav laika tādām lietām.
Anna paskatījās apkārt. Izlietne bija tīra, plīts noslaucīta, uz galda stāvēja tikai viena krūze.
— Mamm, mums viss ir kārtībā, — vīrs mēģināja iejaukties.
— Tiešām? — Inese piegāja pie skapīša un pārbrauca ar pirkstu pār augšējo plauktu. Tad pacēla pirkstu, uz kura bija putekļi. — To tu sauc par kārtību?
Anna strauji piecēlās.
— Inese, ja jums nepatīk, kā es uzturu māju, varu izsaukt uzkopšanas firmu. Par jūsu naudu.
Virtuvē uz mirkli iestājās sastingums. Vīrs aizrijās ar klepu. Inese nosarka.
— Dēliņ, tu dzirdi, kā tava sieva runā ar tavu māti?
— Anna… — vīrs iesāka.
— Nē, tagad tu paklausies, — Anna viņu pārtrauca. — Es strādāju tikpat daudz kā tu, maksāju pusi hipotekārā kredīta, un pie manis kāds ienāk un rīko pārbaudes?
Vīramāte pēkšņi pasmaidīja.
— Mīļā, manā laikā sievas prata uzturēt māju tīru un vēl pagatavot pusdienas no trim ēdieniem.
— Jūsu laikā, Inese, sievas nemaksāja hipotekāro kredītu un nestrādāja pa desmit stundām dienā, — Anna atbildēja ledaini.
Vīrs pēkšņi piecēlās.
— Pietiek! Mamma atbrauca ciemos, bet jūs te taisāt izrēķināšanos. Anna, atvainojies.
Anna paskatījās uz viņu, pēc tam uz Inesi, kura jau lēja šķīvjos līdzi atvesto boršču, it kā nekas nebūtu noticis.
— Labi, — Anna klusi sacīja. — Atvainojiet, Inese. Es iešu sakārtot.
Viņa izgāja no virtuves, jūtot, kā trīc rokas. Guļamistabā Anna aizvēra durvis un atspiedās pret tām. No virtuves nāca smiekli un karošu šķindoņa.
Kabātā novibrēja telefons. Ziņa no draudzenes:
“Nu, kā tava brīvdiena?”
Anna lēnām uzrakstīja atbildi:
“Man tikko atgādināja, ka esmu slikta sieva. Kā tev?”
Viņa zināja — tas vēl nav beidzies. Taču nākamo “pārbaudi” Anna vairs nepalaidīs garām.
Divas nedēļas pagāja samērā mierīgi. Anna gandrīz jau bija sākusi ticēt, ka gan zilās mapes stāsts, gan vīramātes negaidītā vizīte palikuši pagātnē. Līdz trešdienas vakaram, kad iezvanījās vīra telefons. Viņš izgāja uz balkona runāt, tomēr caur plāno stiklu Anna sadzirdēja atsevišķas frāzes.
— Jā, mamm, es pārskaitīšu… Nē, viņa nebūs pret… Protams, es saprotu…
Kad viņš atgriezās istabā, viņa seja bija saspringta.
— Kas noticis? — Anna pajautāja, noliekot malā lasīto.